local-stats-pixel fb-conv-api

Pārmaiņas pēc (45)6

139 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-44/739423

Šī nodaļa ir tik ļoti nē.

Kad es pārtraucu šo saspringto mirkli, Kristofera acis tika nolaistas uz leju. Šīs noteikti varētu nosaukt par atvadām, bet, lai es saviem spēkiem tiktu līdz pilsētai, ir jāmēro vairāki kilometri līdz tuvākajam ciematam.

Šo apkārtni jau apmēram zināju, un arī kur, kas atrodas. No manas puses būtu nepieklājīgi un uzmācīgi, un manā galvā skan tikai viena doma - man ir atrāk jātiek uz pilsētu. Tas bija pirmais, ko varēju darīt.

- Laikam ir laiks atvadīties. - Kristofers klusu pie sevis noteica, taču viņa balss izklausījās tik nepārliecinoša, ka tas tiai liecināja uz to, ka viņš nevēlas atstāt mani vienu.

- Vispār, tu varētu man palīdzēt... Zinu, ka lūgt ko šādu tiešām ir slikta doma, bet man steidzami ir jātiek uz pilsētu... - manu sakāmo pārtrauca Kristofera rādītājpirksts uz manām lūpām. Vīrietis saprata manu domu, man atkal vajadzēja viņa palīdzību.

Droši vien pēc viņa domām esmu viņam kā lieks traucēklis, taču es nevēlējos viņu šādā veidā izmantot. Es pati nevēlējos palikt viena pati, vismaz sākumā es nevarēju.

Manī vēljoprojām svārstījās emocijas, un jebkurā mirklī tās varētu izspraukties ārā, un sāpināt kādu. Šo rētu es ieguvu no cietuma, tas padarīja mani tādu.

- Es būšu priecīgs tev palīdzot. - Kristofers nolaida pirkstu projām no manām lūpām, un aicināja mani iet uz mašīnu, lai nekad vairs šeit neatgrieztos.

Nezinu vai būtu pareizi skart to tēmu, par to, ka ir atņemts dārgakais man uz šīs zemes. Es vēl nevarēju tikt galā ar visām domām manā galvā, kas šaudījās no vienas mala uz otru radot manī lielāko apmulsuma vilni.

Es vēlējos atslēgt savas domas kaut uz mirklīti, bet no otras puses es to nevarētu sev atļaut. Man ir jāsatiek Marks, adrese ir rokās, bet ir vajadzīgs plāns.

Kristofers atver mašīnas durvis, un es iesēžos tajā. Sajūtu mašīnā jauku odekolona smaržu, kas liek man patikā pasmaidīt. Arī gaiss ir kārtīgi vēdināts, ja salīdzina ar kameru, kurā ik brīdi smaka oda nepatīkami.

Man pilnīgi no galvas izskrēja viena doma, precīzāk datums. Šodien manai mātei un tēvam ir kāzu gadadiena. Es nevarēju aizmirst par sev svarīgajiem cilvēkiem, šis datums man nelika mieru, un man bija pie viņiem jāaizbrauc.

No otras puses tas liktos dīvaini. Viņi nav redzējuši mani gandrīz divus gadus, un es te tagad pēc tik ilga laika domāju atkal aizbraukt pie viņiem? Es neredzēju neko sliktu šajā domā, viss ko es vēlējos bija mātes ciešs apskāviens.

Varbūt tas viss izklausās banāli, bet es pa šo laiku esmu tik stipri noilgojusies pēc ģimenes, ka cietumā man rādījās miglaini sapņi, un blāvas halucinācijas. Katrs sapnis bija kā ciešanu deva man par to kā mīlu. Un tas radīja sāpes, jo viss tika atņemts.

Mani bendēja tas, ka cietuma cilvēki un gaisotne bija izbrucinājuši visu to maigo, jauko, kas bija manī vienmēr kopš dzimšanas. Par labu nāktu mūsu satikšanās, un atkal būšana, kaut uz neilgu laiku, bet tā man skaitītos kā zelta dāvana.

Tikai tagad attapos, ka atrodos Kristofera mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Kristofers jau sēdēja priekšā, un neizkustējās ne no vietas.

Šeit es jutos neērti, jo no Kristofera es biju paņēmusi par daudz. Mani joprojām nomāca jautājums, kādēļ viņš to dara? Protams, es nenoliegšu, ka visas šīs lietas stipri sasilda manu auksto sirdi, un padara mazāku to sajūtu, ka esmu viena. Bet es domāju, ka tam ir kāds cits izskaidrojums.

Mani muskuļi paliek vājāki, ķermenis mēģina atslābināties. Man sanāk, es vēlos aizmigt, kaut nedaudz pagulēt, lai varētu pamosties ar svaigu galvu, lai būtu gatava visam briesmīgākajam, kas tiks nostādīt manā priekšā.

- Man vajag uz pilsētu, un tuvāko puķu veikalu. - pusmiegā teicu Kristoferam. Acis lika ciet, bet es zināju cik nožēlojama pašlaik esmu. Vārga, un nepasargāta.

Ir jāizdomā veids kā varēšu atlīdzināt Kristoferam, pat ja man vajadzētu atrast visas pasaules dimantu raktuves, viņa palīdzība nebija novērtējuma skaitlī vai daudzumos.

Taču bija arī neizskaidrotas lietas, par manu "ātro" atbrīvošanu, un to kā tā ziņa nonāca līdz viņam. Viss bija tik ātri sapinies mudžeklī, ka es pat nepaspēju to ievērot un, kur nu vēl atpinķerēt!

Atslīgu tālāk mašīnas sēdeklī, ir dzirdama motora iedarbināšanās skaņa, un manas acis paliek smagākas ar katru mirkli.

Es drīkstu domāt tikai par dēlu, tikai par viņu, viņš ir manās rokās ar laimē starojošām lūpām, bērna acīm un mēs esam laimīgi...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-46/740675

139 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Tik ļoti jā ;D
0 0 atbildēt
Tas bija labā nozīmē - nepārproti! emotion emotion
0 0 atbildēt

Ienācu pie tevis domāju,ka būs tas stāsts ko nesen biji ielikusi,izņēmusi,atkal ielikusi un tagad atkal izņēmusi*...Nuuuuuu

0 0 atbildēt