local-stats-pixel fb-conv-api

Pārmaiņas pēc (44)3

134 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-43/739291

Wooohoo! 100. raksts! emotion

- Vai tu domā, ka es varētu uzzināt viņa vārdu? Beidz Lea, tevi ir atbrīvojuši, es nezinu kādēļ, bet vai tu vienkārši nevari papriecāties par to? - Megana paņēma vienu no manām drēbju kaudzēm un iedeva to man rokās.

- Tas neatbilst patiesībai. - viss ko paspēju pateikt, kad jau krāmēju savas lietas vienā kaudzē, un liku to nelielajā čemodānā, kas man te bija kopš pirmajām dienām šeit.

Es nedomāju, ka šāds brīnums, kā no zilām debesīm atceļojis atlidos pie manis, tieši manās rokās. Šis neviltotais brīnums radīt man iespēju ātrāk satikties ar Robertu, tas ir vienīgais iemesls, lai es varētu dzīvot laimīgi, ar viņu.

***

Vēl jūtot jaukos apskāvienus no manām kameras biedrenēm, lika man just to, ka ilgošos pēc viņām. Tās tiešām bija saprotošas sievietes, kuras neatgrūda mani ar tādu nelabojuma rakstura sievieti kā es.

Spalgā durvju skaņa aizveras ciet, no viņām nāk tāda paša skaņa kā pirmo reiz, nekas nav mainījies. Pār acīm ātri pārskrēja spilgtākie notikumi, kas notika šeit, ar nevienu no tiem es nevarētu lepoties.

Man vairs galīgi negribējās domāt par to, kas un kā šeit notika. Tās nebūs manas dzīves labākās atmiņas. Tas viss saistīsies ar apslēptiem pārdzīvojumiem, kuri neatklājās pat šajā dienā. Es nevienam te nevarēju uzticēties.

Saules spožie stari apspīdēja manas acis, es priecājos to ieraugot. Tik sen es netiku izjutusi šādu vieglumu ap sevi, esmu tikusi ārā, pateicoties cilvēkam, kura gaiši brūnās acis spīguļo un izceļas šajā pusdienlaika saulē.

Kristofers stāv vārtu galā atbalstījies pret blakusesošo stabu, un klusībā skatās uz mani, un neatrauj acis ne uz mirkli.

Es nekad mūžā nevarētu atrast piemērotākos vārdus, kuri atlīdzinātu Kristofera darbu. Viņš bija kā enģelis, kas atlidoja un palīdzēja šajā kritiskajā brīdī. Tajā pašā mirklī es nevarēju aizmirst Hloju, kura arī man izlīdzēja ar man vajadzīgu informāciju.

Viegli iekniebu sev rokā, lai man būtu lielāka pārliecība par to, ka tas nav sapnis. Jūtot mazu sāpi rokā, es sapratu, ka nav. Manā priekšā ir brīvība, taču šo brīdi es noteikti nevarētu nosaukt par ideālu.

Marks nevarētu nodarīt pāri savam dēlam, tas nebūtu viņa garā. Ja vien man tagad būtu klāt Marks, vīrieša seju nevarētu pazīt, es ar savem nagiem izskrāpētu to līdz nepazīšanai, taču viss ir jāizplāno, viss vēl ir priekšā.

Es spēru soli uz priekšu, lai tuvotos Kristoferam, viņš ir mans glābējs, enģelis, kuram nav spārnu un ir reāls, manā priekšā, tagad. No otras puses es vēlējos turēt lielāku distanci no viņa, taču tas ko viņš izdarīja manā labā padara manu sirdi maigāku.

Arī viņš darīja to pašu. Es tagad domāju par to kā man ir paveicies, ka man ir tāds draugs kā viņš. Ja nebūtu viņa, tad es noteikti tagad gulētu tajā pašā cietajā gultā kā līdz šim, ar sāpošu muguru, un vēl sešiem gadiem nebrīvībā.

Pārcilājot vēl visādas domas savā galvā, es uzmanīgi noliku savu nelielo čemodānu uz sausās zāles, un paspēru Kristoferam pretim vēl dažus soļus.

Vēl joprojām savā galvā nevarēju atrast piemērotākos vārdus, ko teikt vīrietim. Laikam šis mirkļa šoks izvandīja visu manu domāšanu.

Ieskatoties Kristofera skaidrajās acīs es neredzēju citu iespēju kā šo. Lūkojoties viņa sejas izteiksmē, es vēlējos paiet vēl tuvāk vīrietim.

Neradot citu iespēju savā galvā, es mēroju atlikušo metru, kas bija starp mums, un cieši apskāvu Kristoferu.

Savu galvu atbalstīju pret Kristofera plecu, un es dzirdēju vīrieša nevienmērīgos sirdspukstus krūtīs, kuri manām ausīm bija stipri sadzirdami. No Kristofera neiznāca ne pušplēsta vārds un mēs stāvējām šādā pozā klusējot.

- Paldies tev, Kristofer. - es aizvēru savas acis un ciešāk apskāvu vīrieti, vienīgais, kā varēju viņam pateikties tagad ir apskāviens.

Man nebija vajadzīgi vārdi, lai saprastu, ka Kristoferā tagad ir iestājies apmulsuma brīdis, taču tas man nelika mulst.

Maigais vējš plivināja manus matus, liekot tiem netraucēti dejot savā patikā. Viņa klusā elpas dvaša savijās kopā ar maniem sirds sitieniem, un mēs stāvējām šādi neko nesakot.

Kristofers mani neatgrūda, un tas man lika sajusties pasargātākai no visa.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-45/739943

134 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Sveicu ar 100.rakstu! emotion
0 0 atbildēt