local-stats-pixel

Pārmaiņas pēc (4)2

202 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-3/723861

Ir pienākusi jauna nodaļa! Saku paldies lasītājiem un skatījumiem! emotion

Pēc Kristofera vārdiem pārdomu vilnis šalca pār mani, bet puisim es nebildu ne vārda. Manā prātā bija tik daudz domu, vārdu ko varēju pateikt viņam, bet es klusēju. Kristofers gaidīja no manis atbildi, bet šajā mirklī es pagriezos uz aizgāju pie visiem.

Zināju, ka mana neskaistā rīcība atmaksāsies. Varbūt puisis gribēja kādu atbildi no manis, bet to es nespēju viņam sniegt. Es jau biju precēta sieviete. Ja nu Kristofers tiešām pa īstam mīlēja mani, bet es. Ko gan es varēju darīt?

Kāpēc es tik daudz šodien domāju par savu nolaupītāju? Manā sirdī kaut kas mainījās, bet šajā brīdī vēl neatminēju - kas? Diez vai manī kaut kas mainījās, jo visticamāk tās bija kārtējās iedomas.

Pēc 5 mēnešiem.


Staigāju pa ielu. Diemžēl viena pati, šeit ir tik tumšs, ka liekas, ka tulīt apstulbšu no tā. Man tagad ir neiedomājami grūti, es laikam šo neizturēšu. Ja vien blakus būtu Marks, es pat nezinu vai viņam esmu svarīga. Kas es viņam esmu, tikai uz papīra sieva, bet viņš it kā būtu precēts ar savu darbu, toties biznesu.

Sāpes vēderā sāka palielināties. Ja vien es zinātu, ka nevajadzēja doties pastaigā tik vēlu. Sazin kas var notikt. Es tagad nezinu kur atrodos, vai esmu drošībā? Laikam nē. Tomēr turpināju iet neatskatoties, man ir jāsaglabā miers, man ir jābūt mierīgai. Saķērusi savu lielo vēderu gāju tālāk pa šīm sānieliņām.

Sāpes manā vēderā neatkāpās ne uz mirkli. Likās, ka man ne uz kripatiņu nepaliek labāk. Domāju, ka sāpes vēderā būs mazākas, bet tās cēlās vairāk un vairāk. Iet man bija grūtāk, bet es turpināju.

Es īsti sekot pat nezināju kurp dodos, bet man likās, ka es atradīšu ceļu uz mājām. Telefonu esmu atstājusi mājās uz galda, es varētu piezvanīt, varētu.

Arī paprasīt garāmgājējiem nevarēju. Te neviena nebija, pilnīgs klusums, un laternu gaimas. Kāpēc esmu tāda aizmārša? Man vajadzēja piezvanīt Markam, es zināju, ka viņš iespējams nav mājās, bet varbūt man ir maza nieka iespēja.

Likās, ka es tulīt saļimšu, es vairs nevarēju paiet. Bija ziema. Kādēļ gan grūtniece ziemas naktī var iet ārā? Es nezinu, laikam tāds ir liktenis. Es nezināju, kas ar mani varēja notikt tālāk, es nezināju kur atrodos. Tagad tikai varēja lūgt, lai es varētu tikt mājās, kur ir drošība un siltums.

Īsts siltums diez vai tur mājoja, dzīvoklis bija tukšs. Nedomāju, ka Marks varētu tik ātri atgriezties mājās. Ārā es gāju tādēļ, ka mājās es biju viena pati. Es nevaru uzturēties mājā viena pati, tas ir neiedomājami neinteresanti. Tādēļ man vajadzēja iedomāties naktī iet ārā. Kur tagad palika mans prāts?

Redzēju savā priekšā daudzdzīvokļu māju, pēdējās kārtis es liku uz to, ka šī māja ir tā kurā es dzīvoju. Turpināju iet, bet sāpes mani aizkavēja, tādēļ es devos pa maziem solīšiem. Ja nu es dzemdēšu? Nē, es nedomāju, ka vēl ir laiks, es gribētu, lai nebūtu, jo es nevarētu dzemdēt viena.

Pār ceļiem bija ledus, bet es turpināju iet neskatoties uz to, likās, ka es tūlīt kritīšu, un sasitīšos, un zaudēšu bērnu, bet to es nevarēju pieļaut tikai savas glupības pēc.

Mana kāja aizķeras aiz neliela ledus uzkalniņa, un es nokrītu sniegā. Par laimi tas ir mīksts, bet jūtu, ka man vairs nebūs iespējas piecelties bez cilvēka palīdzības. Asaras jau krita uz vaigiem pašas par sevi. Es nevarēju šo paturēt sevī. Manā ķermenī pulsēja nelaime, tagad viss izlemts. Es dzemdēšu sniegā, kas notiks ar mazuli? Par to es domāju visu laiku.

Es gribēju lai dzemdības notiktu siltumā, ar abiem jaunajiem vecākiem klāt. Nevarēju neko mainīt. Mēģināju celties vēl un vēl, bet tas neizdevās viegli. It kā te ir iemūrēta kāda siena, kuru man nav spēka izkļūt cauri, man nav spēka cīnīties ar to.

Centos pasaukt pēc palīdzības, bet manuprāt man sākās iekšējā histērija. Man palika vēl grūtāk. Likās, ka nekas nemainīs šo visu. Domāju tikai un vienīgi par savu bērnu. Nevarēju pieļaut, ka viņa piedzimšanas vieta kļūst ledains sniegs, es to nevarētu.

Es gulēju sniegā un turpināju mēģināt. "Man izdosies. " Kliedza mans prāts, bet fiziskais spēks uzreiz atkāpās man palīdzēt. Manas acis palika miglainas, likās, ka es tulīt atslēgšos, un mans spēks vairs neizlems neko.

Aiz tumši atspoguļotajiem kokiem ieraudzīju ēnu, kas skrēja visā ātrumā pie manis. Bet man vairs nebija spēka to saskatīt, nebija.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-5/724512

202 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Tev nepietiek lasītāju? Tev ir paveicies, ka daudzi lasa emotion Un turpini - noteikti turpini,

0 0 atbildēt
Tev jaaiemaacaas noveerteet tos lasiitaajus, kas Tev ir..
0 0 atbildēt