Pārmaiņas pēc (32)1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-31/734159

Divi vīriešu stāvi apņem manas saltās rokas. Dzelži spiež manas rokas, taču es tos nejūtu fiziski. Nu esmu sprostā, kā putns krātiņā - aiz restēm, bez būra atslēgas. Iekšēji smeldza sajūta, ka nekas, kas bija agrāk neatgriezīsies.

Pavēru viegli skatienu uz Eidenu. Vīrietis bija satricināts. Redzēdama, ka viņš sēž pie galda, un viņa dūres bija spēcīgi savilktas. No visa spēka viņš tās trieca pret galdu. Viņš pārdzīvo, bet ne par to, ko šobrīd padomāju.

- Viss, tā ir mana pirmā reize, kad viss sanāca greizi! Mana karjera ir beigusies, taj vairs nav turpinājuma! Visu žurnālu virsraksti būs pilni ar manu izgāzšanās vēsti! - Eidenā sekoja tikai šādi, un tamlīdzīgi teikumi.

Sapratu, ka viņa prāts tagad domā tikai par karjeru, viņa domas izdzisa par to, ka turpmāk es būšu ieslodzījumā, vieglāk pasargāt sevi, kā citus. Tā ir gandrīz vienmēr.

Mana sirds it kā lauzās ārā to dzirdot. Tagad nevienam nerūp, patiešām. Man arī nē. Šis ir liktenis, kas būs jāizcieš man.

No otras puses es gribēju kliegt, spirināties, darīt tā lai skrietu pie sava dēla. Apkamptu viņu un nekad mūža nelaistu prom no savām skavām. Tas nebija iespējams, un man netika nota šāda ekskluzīva iespēja.

- Tevis dēļ, man vairs nav nākotnes karjeras! - Eidena acīs vārījās elles liesmas, kas ar visu savu spēku vēlējās apdedzināt mani uz nepazīšanu. Es nebiju vainīga, es nezināju kā atbildēt puiša saucienam.

Dzirdu sevī kā es atbildu Eidenam, taču īstenībā pat viens vārds nevar pārvelties man pāri. Es jūtu, ka nevaru runāt viņam pretī. Bet vainot mani, nebija jēgas. Es nenosaku tiesas lēmumu.

Cilvēki sāk izklīst. Eidens velta man naida skatienu, taču viņa neapzinās to, kas man tagad jāpārcieš. Es tagad sapratu šī puiša īsto dvēseli, iepazinu īsto raksturu, kas slēpās viņa visu laiku. Es sapratu visu, ko vajadzēja saprast.

Daži no cilvēku skatieniem tika piekalti manējam. Es redzēju tik daudzus. Ar skatienu palīdzību es sapratu vienu - viņi bija noticējuši melīgajam, nenormālajam Džozefam. Mans prāts negribēja ņemt šo informāciju pretim, tas, kas tikko notika bija salīdzināms ar brīnumaini, neiespējamu notikumu.

Un pēdējais skatiens, ko saņēmu no Džozefa. Redzēdama kā viņu atbrīvo, un tiesnese mierīgi uzsmaida šim necilvēkam, tikai toskatoties uz to, tas mani izveda no sevis. Uz to nevarēja viegli noskatīties, bet es biju spiest to darīt.

Pēc tā, kad Džozefu atbrīvoja, tas lēnām pagāja man garām, un nočukstēja tā, lai tikai es sadzirdētu.

- Tu saņēmi to, ko vajadzēja. - aukstie vārdi lika man justies vēl zemāk. Viņš ir garīgi slims cilvēks, vismaz tā viņš sevi iepazīstināja man.

Jūtu kā mani ved laukā. Laikam pēdējo dienu varu elpot šo svaigo gaisu, kas man ir dots. Es nevarēju nespēt domāt par Robertu.

Zinot to, ka viņš ir manas draudzenes Hlojas gādībā man tāpat neatvieglinās manu dzīvi. Es spēšu sadzīvot ar to, ka viņš tur būs viens.

Par viņu kāds atcerēsies. Vissliktākais, kas var būt ir bērnunams, es nezināju ko darīt. Man nav citas iespējas, esmu ieslodzīta, par to Hloja nezin.

- Sēdieties jaunkundz. - sarga balss nosaka man šos vārdus. Es paveru acis tikai uz mazu brīdi, saprotu, ka nezinot pati sev es sāku birdināt daudz asaras kā mazas pupas. Sargs to nepamana, visiem vienalga, arī to skaitā man.

Lēnām iesēžos mašīnā, un atkal aizveru acis un ļaujos savām domām par visu.

Varbūt ir vēl viena iespēja, tikai viena.

Sirdī dur kā īsti naža asmeņi.

Ir jāiztur.