http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-16/728174
Man palika daudz vieglāk, un nu man ir spēks saņemties un pamest šo pilsētu, un aizmirst tās dienas, kad pavadīju kopā ar Marku. Jauna, balta lapa būs mana dzīve.
- Es iešu sakravāt mantas, man ir jādodas uz vilcienu. - atraudamies no Kristofera apskāviena, kas neilga īpaši ilgi, bet pietiekami, lai to nosauktu par draudzīgu apskāvienu.
Puisis jau palika mierīgāks, man patika, ka viņš man bija blakus, un viss ko Kristofers ir man palīdzējis, man liek domāt, ka viņš ir labsirdīgs. Uzreiz sejā iezogas mazs smaids, par to, ka esmu satikusi labu cilvēku, kurš man palīdz.
- Kur? - uzreiz no puiša radās jautājums.
- Jābrauc pie vecākiem, apciemot. - atbildēju puisim. - Tu varēsi mani aizvest līdz stacijai, nu, ja tev ir laiks? - veltīju skatienu uz Kristofera acīm. Es protams nevēlējos cilvēku nekādīgi apgrūtināt, bet taksi šajā pilsētā bija ļoti grūti dabūt. Taksisti bija dažādi.
- Jā, es labprāt. - Kristofers bez aplinkiem izteicās. Es sākumā domāju, ka viņš nepiekritīs, jo katram cilvēkam ir savas darīšanas, un, kam gan vajag citas?
- Tiešām? - tiku izbrīnīta ar viņa atbildi.
- Es neatsakos, bet no kura laika tu man prasi palīdzību? - atkal dzirdēju smieklus no viņa puses.
- Tu jau vari arī nevest, bet par ko tu smejies? - izlikos ieinteresēta, jo Kristofers turpināja aiz sevis ķiķināt.
- Tev vēl jāsakravā mantas, un jāpaskatās spogulī, gaidīšu mašīnā. - Kristofers skrienot lejā pa trepēm noteica.
Viņa klātbūtnē, laikam nebiju padomājusi par savu izskatu. Varu iedomāties skatu kā es tgad izskatos. Nav ko prātot, ir laiks vākt mantas kopā un pamest šo dzīvokli, lai nekad neatgrieztos.
Pievērusi durvis ātri atradusi savu koferi, un atradu visu nepieciešamo. Pasi, dokumentus, dažas grāmatas, fotoalbūmus, dārglietas. Pārdomāju, ka neņemšu visu, jo es braucu pie vecākiem, nejau ievākties jaunās mājās.
Protams saliku arī drēbītes Robertam, cepurītes, segu, un maziņu plīša mantiņu, kuru ieliktu džinsu kabatā, jo koferī vairs nebija vietas.
Paspēju arī sakopties, jo tuša bija notecējusi līdz pussejai. Protams, ka tas bija smieklīgi, bet ne tik traki, ka nevarētu novaldīt smieklus.
Man bija diez gan grūti pārvietoties, jo vienā rokā man bija koferis, bet otrā ievīstīts siltā segā Roberts. Ar palēniem soļiem gribēju veikt kustību, bet Kristofers laikam mani sadzirdēja, un jau bija klāt palīdzēt pārnest manu somu.
Nu esmu pametusi šo vienu. Viens gājiens ir paveikts perfekti.
***
- Es došos, paliec sveiks Kristofer. - jau piegājusi pie vilciena, kurš jau bija apstājies noteicu. Pirms manis jau iekāpa vairāki cilvēki, bet es īsti negribēju pamest šo vietu.
- Uzredzi svešiniece, lai veiksme stāv klāt. - Kristofers jau bija pa ceļam man izdomājis iesauku, jo puisis vēljoprojām vēlējās uzminēt manu vārdu.
L. - Starpcitu Lea, tev arī Kristofer. - atklājusi savu vārdu aši ielecu vilcienā, jo es biju pēdējā.
Vietu bija atrast grūti, jo visapkart bija daudz cilvēku, daudzi grūstījās, citi bija vienaldzīgi, bet daži jau tika atraduši savu vietu. Izgājusi cauri baram savu kupeju, kurā vēl nebija neviena cilvēka.
Pēc brīža vērojot dabu, un pārdomājot ko darīšu tālāk mani iztraucēja kāda cilvēka balss, kurš izskatījās pēc kādas svarīgas personas, policits.
- Lūdzu uzrādiet savu bagāžu, mums jāveic izmeklēšana. - polista balss bija tik auksta un barga, bet kam gan šāda pārbaude ir vajadzīga?
- Kādēļ? - jau dusmīgāk vēros uz polcistu.
- Meklējam dažādas vielas, ja nu jūs pārvadājat ko nelegālu? - policists neitrāli paņēma manu somu, lai to izmekletu.
- Lai es ko tādu darītu? Vai es izskatos pēc tādas, kas tā darītu? - nesaprazdama izmeklēšanas nepieciešamību izjautāju policistu.
Policists neatbildēdams atvēra manu somu.
- Kas tad tas? - policists norādīja uz caurspīdīgu iepakojumu ar baltu saturu iekšā, kurš man nebija pazīstams. Tas nepiederēja man.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-18/728478
