Pāris skricelējumi.2

***

Stāvot reibinošā pavasara vējā,

Kad vējš pūš tieši pretī sejā.

Ar pirmajām pavasara smaržām,

Cauri ābelēm, sniegoti baltām.

 

 

Cerību zvani

Balti cerību zvani zvana,

Tikai man nekad nav gana.

Visas cerības pamazām zūd,

Un atkal sārti āboli trūd.

 

Process jau atkal sākas no gala,

Tas ilgst, gadu no gada,

Drosmes tomēr trūkst,

Cerību mākoņi debesīs tūkst.

 

Tūkums reiz arī rimstas,

Sāk skanēt veco putnu dziesmas.

Un Čaka elēģija skan,

Kad zārka vāku uzliek man.

 

Viss skaistais nu tik sākas,

Jaunus soļus spert man nākas.

Un senās ziņģes tautā laizt,

Kas nošu kladē lēni gaist.

 

 

***

Ar mātes rūpēm dzīve sākas

Un pirmos dzīvessoļus spert man nākas.

Tur tālumā sauc mātes sirds,

Ir ļoti labestīgi, maigi silts.

Ar pirmiem bērna soļiem

Mātes lepnums aug,

Un aiz prieka, nemanāmi,

Acis raud.

Prieka dzirksts ir bērna sejā,

Kad var doties pirmajā dejā.

Pēc tam drīz izskan pirmie vārdi.

Tie ir pārliecinoši - kā pērkondārdi.

Uzliek segu māte maigi,

"Pavisam īsu brīdi mani gaidi.

Guli manu bērniņ, dusi,"

Dzied dziesmu māte bērnam klusi.

 

 

 

Mamma ir kā...

Mamma ir kā dziesmā nots - 

Sīka skaņa, kuras vieta taktī ir gods.

 

Mamma ir kā jūras krastā,

Tā uz visa izceļas kā karogs kuģa mastā.

 

Mamma ir kā necils arods viens,

Visiem vajadzīgs, kā govīm siens.

 

Mamma ir kā zaļā pavasara zāle,

Zaļums vilina, kā nesasniedzamā tāle.

 

Mamma ir kā ziedu pilna pļava,

Kuras vidū, rudeņos dzeltē kļava.

 

Mamma ir kā neliels sētas suns,

Kaut esot noguris, tā acīs mirdz guns.

 

Mamma ir kā sauja prieka,

Kura nav par daudz, nekad nav lieka.

 

 

 

***

Vērojot ģimenes laimi no malas,

Gribas sajust lietas dažas.

Vēl sajust pēdējo glāstu,

Vēl dzirdēt pēdējo stāstu.

 

Viss labais gar acīm steidzas,

Līksmie mirkļi tūlīt beidzas,

Atmiņas caur likstām klūp,

Kas tagad augstu gaisā zūd.

 

Nav redzami vairs smaidi,

Tikai iespējas ko garām laidi.

Runājot par īso, brīvo mirkli,

Kad laivā sēžot pacēli irkli.

 

Ar laiku visas lietas beidzas,

Dzīvesrats uz priekšu steidzas.

Dažubrīd, kad striķi trūkst,

Šķiet, ka visi koki reizē lūst.

 

 

Upe.

Pie kalna kājām guļ upe,

Tās ūdens zied kā puķe.

Koki gar tās daudz maz gana,

Aiz pakalniem tālu kaut kur zvana.

 

Pa dabas takām upe staigā.

Visapkārt daudz putnu klaigā.

Cauri gadsimtiem upe plūst,

Lēnā gaitā, bet tomēr žūst.

 

Nav zinām cik daudz mirkļu,

Pa upi peldēs pāri irkļu.

Nezinām ir tās mūžs,

Kāds bijis un kāds būs.

 

 

Sniega karš.

Pretī košam pavasarim

Sniega vāli stājas.

Tikai mana dziesmiņa

Sniega karā neapstājas.

 

Sniegavīri uzsauc pikti,

Sniegapārslas atbild stikti.

Sniega karavāna iet,

Sniega karā labi diet.

 

Saules stari pretī stājas,

Smaidi iziet ārpus mājas.

Sauleszaķu prieks tik kūsā,

Spēks ir viņu garajā ūsā.

 

 

***

Patiesi vēloties kaut ko,

Dzīvē sasniegsi jebko.

Vien jābeidz telefonu spaidīt

Un no gaisa visu gaidīt.

 

Lai sasniegtu lielas lietas,

Irdaudz jāmācās no vietas.

Nemērot vairs īsas kleitas,

Priekšā neņemot brīvas meitas.

 

Jāspēj iet uz mērķi savu,

Neiegūt sliktu slavu.

Bet, kad paliek ērti,

Pārāk neizriest krūti.

 

Atvadies no dažiem "draugiem",

Televizora, liekajiem taukiem.

Paņem rokās grāmatu,

Un izdzer glāzi konjaku.

 

Neaiztiec dažas frāzes,

Kontrolē vēdera gāzes.

Neaizmirsti par sportu,

Un par savu sievu Rutu.

 

Atliek vien doties ceļā,

Un uzmanīt visu tur lejā.

Uzkāpt pa visām kāpnēm,

Raudzīties uz dzīvi bez sāpēm.

 

 

Dusošā meitene

Cauri saulainām tālēm,

Blakus stāv meitene dusošā.

Prātā nāk viena no spēlēm,

Kur tā izliekas kā guļošā.

 

Es vēlos skriet tai pretī

Un daudz vārdu teikt.

Izvēles brīdī, palieku sevī,

Un atklāšanās plānus var beigt.

 

Ejot gar šaurās upes krastiem,

Izvēle pavisam ir tikai viena.

Pretī nāk meitene dosošā,

Kura mani tikai ciena.

 

 

***

Iemācījos izstarot gaismu

Un smaidīt - tā no sirds.

Rītos vērot saules ausmu,

Pamosties jau spirgts.

 

Priecāties nav grūti,

Ja vien ir par ko,

Negrieztes uzreiz ap stūri,

Līdz ko mīļi uzlūko.

 

Sākot mainīt sevi pašu,

Durvis vaļā pavērsies.

Iegriez dzīves laimesratu

Un uz rezultātu paskaties.

 

Prieks dzīvei piešķir krāsas,

Tad labāka tā kļūst.

Zied dārzā puķes sārtas,

Peļķes ātrāk žūst.

 

Ir dzīve ļoti īsa,

Tāpēc vajag dzīvot sākt.

Neskaitot, cik mirkļu dzisa,

Kamēr sāki nākt.

 

***

Šodien dārzā zied iesārtas rozes,

Tās kaut ko priekšā man teic.

Lai nebūtu dzīvē vairs raizes,

Man tevi jubilejā jāapsveic.