local-stats-pixel

Pāriet bailes (17) BEIGAS0

107 1

-Tad rīt pusdesmitos, tiekamies kur parasti. –Edvarda balss plūda no kāpņu otrā posma, -Jā, krava tiks nogādāta tieši tev! Es pats nogādāšu!

Nu man vairs nebija vēlmes palikt šajā mājā. Tieši es izvilku Edvardu no narkotiku biznesa un tagad viņš atkal ir tur iepinies.

Klusi kāpu lejā pa kāpnēm un sastapu Edvardu kurš atstutējies pret sienu gaidīja mani.

-Ko šodien darīsim? –Edvards uzsmaidod jautāja.

-Nezinu. Sēdēšu mājās un neko nedaršišu. –Vēsi atteicu un pagāju garām Edvardam.

Viņš man vairākas reizes ir solījis, ka nekda vairs tur neiepīsies, bet vienmēr kaut kas notiek.

-Cik daudz tu dzirdēji? –Edvards skumji noprasīja.

-Pietiekami, lai saprastu, ka neturi solijumu! – klusi atcirtu un devos lejā.

-Tas ir pēdējais darījums! –Edvards aizbildinājās saķerdams mani aiz rokas.

-Tā tu teici arī pārējajās reizēs! –Asi atcirtu un izrāvu roku.

-Andrij, tici man! –Edvards noteica un sekoja man lejā pa kāpnēm.

Ignorēju un iekšēji cīnijos ar asarām. Es zināju, ka viss bija pārāk labi,lai tā turpinātos. Nu tas viss ir pagājis. Es netaisos noskatīties kā viņš pakļauj sevi briesmām un pat nāvei.

Es labāk salaužu sev sirdi nevis atkal naktīs mokos ar domu, ka tieši tobrīd iespējams Edvards atvadas no savas dzīvības un manis. Mūsu kopīgās nākotnes.

-Tu zini, ka vienreiz tas labi nebeigsies! Tev nu vienīgā iespēja aiziet no tā visa būs ar kājām pa priekšu. –asarām ritot pār vaigiem noteicu un apskāvu sevi pati.

-KLĀV? –iebļāvos pa visu māju un nostājos durvju priekšā.

-Nu? –viņš aizelsies atskrēja un šokā iepleta acis ieragot manu noraudāto seju.

-Aizved mani lūdzu mājās! –klusi iečukstējos un noslīgu gar durvīm. Samanta man to nepiedos, bet viņa mani sapratīs. Tieši viņa mani sapratīs un nenosodīs. Ar ašu vēzienu notraucu nodevīgās asaras, kas viena pēc otras ritēja pār vaigiem.

-Braucam? –Klāvs klusi iejautājās un es momentāli piecēlos. Savācu sevi kopā un neatskatoties devos ārā pa durvīm.

Iesēdos mašīnā un atstutēju galvu pret logu. Kāpēc tās sasodītās asaras nevar beigt tecēt.

-Es jau no paša sākuma viņam teicu, lai neturpina agrāko dzīvi, jo zināju, ka vēlreiz tu viņam nepiedosi. Viņš neklausījās. Bet vienu es zinu Adrij, viņš tevi ļoti mīl un viņam sāp tikpat ļoti cik tev! –Klāvs klusi runāja un neskatījās nekur citur tikai uz ceļu.

-Tā būs labāk mums abiem! –klusi noteicu un jutu, ka sirds lēnām sasalst. Tā sāk pārvēsties ledus gabalā, kas ar savu aukstumu saldē citus.

-Paldies, ka atvedi! Pasaki Samantai, ka es viņu mīlu! Un paldies par visu! Un vēl, kas! Lūdzu nemeklējat mani! –klusi noteicu un apskāvu Klāvu.

Neļaudama sāpēm vaļu ātri izkāpu no mašīnas un devos augšā pēc naudas. Man vajadzīgs laiks. Tā jau saka, ka laiks dziedē visas brūces. Nu es došos to noskaidrot!

107 1 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000