Enjoy! :)
31.marts.
-Priecīgas lieldienas, vecais!- es ielecu gultā pie Valtera.
-Jau rīts?- viņš jautāja.
-Jā, tagad ejam kauties ar olām!- es iesmējos.
-Nu paklausies, es gribu radīt pēcnācējus!- viņš ņirdza, bet es viņu iedunkāju.
-Aizveries! Gaidu tevi lejā, ja nebūsi pēc piecām minūtēm, es izlasīšu visas stiprākās!- es draudēju.
-Nekā nebija, sīkā!- Valters izleca no gultas. Viņam bija viņa mīļākie šorti virsū. Mēs skrējām klupdami, krizdami pa kāpnēm pie galda. Katrs paņēmām piecas olas.
Es pati biju aizmirsusi apģērbties, man virsū bija balta maiciņa uz lencītēm un baltas apakšbikses.
Manas piecas olas bija sasistas, bet Valteram tikai divas.
-Še, ēd šitās!- es viņam iedevu divas olas, lai neskumst. Viņam ļoti garšoja olas.
-Paldies, sīkā!- viņš pasmaidīja un savāca olas.
Mēs izlēmām uzzvanīt vecmammai un apsveikt viņas abas Lieldienās. Mamma bija priecīga izdzirdot mūsu jaunumus. Viņa ļoti lepojas ar mums.
-Labrīt, tauta!- Kristiāns iesteidzās istabā bļaudams un tad aprāvās.
-Neskaties!- es iespiedzos, paķēru dvieli un uzsedzu sev uz kājām.
-Velns! Nākošreiz klauvē, cirvi!- Valters smējās,- Laima, ej saģērbties, bet tu Kristiāns aizgriezies!
-Nu labi… Man jau gribētos palūrēt uz meiteni apakšveļā!- Kristiāns iesmējās.
-Aizveries!- es nobļāvu un uzskrēju uz savu istabu. Uzvilku divus izmērus lielāku kreklu un šortus, izķemmēju matus, sapinu tos nevīžīgā bizē un priecīga skrēju lejā.
-Nākošreiz klauvēšu!- Kristiāns vainīgi noteica.
-Es biju gatavs tavu sprandu apgriezt!- Valters smējās.
-Bet es nākošreiz saģērbšos pirms nākšu lejā vai arī tad, kad piecelšos!- es teicu.
-Cik žēl…- Kristiāns divdomīgi novilka.
-Aizver žaunas!- es iesmējos.
-Ļauj, lai viņam to prieku savās perversajās fantāzijās!- Valters teica.
-Jā… Es tagad tevi iedomājos kailu!- Kristiāns turpināja mani ķircināt.
-Nu viss, tev gals klāt!- Valters cēlās un smējās.
-Labi, labi miers!- Kristiāns padevās.
-Paldies!- es apmierināti norūcu.
-Sasitamies ar olām?- Kristiāns jautāja.
-Nu es gribu vēl pēcnācējus radīt!- Valters atkal to pateica.
-Nu ne jau ar tavām paipalu olām, ar vistu!- Kristiāns iesmējās.
-Gribi mērīties a? Man ir dinozauru olas!- Valters izaicināja.
-Nu davaj!- Kristiāns smējās.
- Ar saviem krāniem mērīsities tikai Valtera istabā! Tagad ar parastajām vistas olām, lūdzu!- es teicu.
-Oooj mums taču šeit ir dāma!- Kristiāns iesmējās,- nu davaj!
Bija neizšķirts, lai cik grūti tam ir noticēt.
-Ejam uz kultūras namu. Pie tā būs mazs pasākums sīkajiem!- Mārtiņš ierosināja,- Mana mamma tur piedalās!
-Nu ok mums tāpat nav ko labāku darīt!- es teicu.
Saģērbušies silti, mēs gājām uz kultūras namu. Izskatījās, ka tur būs interesanti, jo aktieriem ir visādas dzīvnieku galvas.
Mazais teātris tiešām bija interesants, pēc tam sekoja maza dejošana, bet pēc tam olu ripināšana. Papildus es ieguvu četras olas. Veiksme vai arī puiši speciāli apgalvoja, ka es trāpīju.
-Mārtiņš arī tur bija!- Valters iesaucās.
-Na*uj mums viņu!- Kristiāns teica.
-Piekritīšu!- es iesmējos un tad manam plecam pieskārās kāda roka. Tas bija Mārtiņš.
-Drīkst pievienoties?- Mārtiņš vaicāja.
-Nē!- Kristiāns un Valters reizē iesaucās.
-Nu nezinu…- es šaubījos.
-Lūdzu?- viņš lūdzās.
-Nu labi…- es piekritu.
-Ouh c’mon!- Kristiāns ierēcās.
-Kur jūs dodaties?- Mārtiņš vaicāja.
-Uz mājām! Tu par velti pieskrēji pie mums!- es teicu un piemiedzu ar aci puišiem, jo viņi bija neizpratnē. Mēs gribējām iet uz šūpolēm.
-Nu labi, tad līdz citai reizei!- Mārtiņš ar satriecošu Holivudas smaidu pasmaidīja un aizskrēja.
-Damn, kas tas par smaidu!- es skaļi izteicu savas domas.
-Tad ejam uz šūpolēm?- Valters vaicāja.
-Protams, es tikai mēģināju atkratīties no viņa!- es iesmējos.
-Laima paliek ļauna, rawr!- Kristiāns iesmējās.
-Es jau tāda sen biju, vienkārši neizrādīju!- es viltīgi nosmīnēju.
-Jā, protams, drausmīgā modināšana nav nekas ļauns!- Valters sūkstījās.
-Es labojos!- Es teicu
Mārtiņa skatupunkts ***
Laima sāk atšūt mani. Es nepieļaušu, ka Kristiāns vinnē! Es zinu uz kurieni viņi dodas. Viņi iet uz lielajām šūpolēm, netālu no viņu mājām. Tur es Laimu pārsteigšu iedodot viņai tādu skūpstu, kādu viņa nekad nebija jutusi.
Laimas skatupunkts ***
Man ir tāda sajūta, ka mani sagaidīs pārsteigums. Varbūt Atlants savā veidā cenšas brīdināt? Nu tad jau redzēs.
Mēs bijām pie šūpolēm un tad es ieraudzīju, ka Mārtiņš skrien pie manis. Es nesapratu, ko darīt – skriet vai stāvēt un skatīties uz viņu kā uz jukušo.
Viņš pieskrēja, saņēma manu seju savās plaukstās noskūpstīja mani tā, kā neviens nekad agrāk nav skūpstījis un diez vai spēs. Šis skūpsts bija maigs, bet vienlaikus tik kaislīgs un mazliet nikns. Man tas patika, bet tad es atcerējos, ka nevēlos vairs ar viņu saieties un atrāvos.
-Kas notika?- viņš neizpratnē jautāja.
-Tas bija tiešām labs skūpsts, bet es vairs nevēlos ar tevi būt kopā… Piedod, es vienkārši nevēlos attiecības līdz vasarai!- es vārgi pasmaidīju un aizgriezos. Valters un Kristiāns izskatījās tik nikni,- Miers!- es pavēlēju.
-Kas mēs tev kādi suņi vai?- Valters jautāja savilkdams rokas dūrēs.
-Nē, bet es zinu, ko jūs gribat darīt! Lūdzu, ne šodien un tagad!- es mierinoši abiem pasmaidīju.
-Kā vēlies, bet tagad mums tevi ir kārtīgi jāizšūpina.- Kristiāns viltīgi pasmaidīja un lēnām nāca man klāt.
-Ko tu darīsi?- es jautāju.
-Neko…- viņš pieskrēja pie manis, pārmeta pār plecu un nesa uz šūpolēm.
-Liec mani zemē! Beidz!- es smējos un kliedzu.
-Liec viņu zemē!- Mārtiņš pēkšņi pavēlēja Kristiānam.
-Baigais aizstāvis atradies!- Kristiāns iesmējās
-Liec viņu zemē, viņai nepatīk!- viņš palika dusmīgāks. Laikam greizsirdīgs.
-Nē, Kristiāns, neliec! Man te patīk, šeit darbojas tāda kā apgrieztā loģika!- es iesmējos.
-Dzirdēji dāmu? Tagad laid mani uz šūpolēm, man ir krava, kam likt vemt!- viņš teica.
-Mans kuņģis tik viegli nepadodas!- es Kristiānam iesitu pa muguru.
-Nu tad izdarīsim tā, lai tas notiktu!- viņš atkal viltīgi pasmīnēja,- Valter, nāc palīgā! Palīdzi man uzkāpt uz šūpolēm! Šūposimies ekstrēmi!
-Nu nezinu…- viņš nomurmināja,- ai nu labi, bet domā, ka maisiņu nevajadzēja?
-Tu to nopietni? Jūs esat ļauni!- es iekliedzos,- Man ir bail, Kristiān!
-Nebaidies, es tevi turēšu, jo negribu mirt nesagaidot savus astoņpadsmit!- viņš iesmējās.
-Valters vai ne?
-Mhm! Nu esi gatava?- viņš jautāja.
-Ak šausmas… Nu labi, bet turi mani, es tev pilnībā uzticos!- es iesmējos.
-Nu tad turies pie manis arī tā kārtīgi un centies neapvemt mani!- viņš teica un mierinoši noglāstīja mani.
Mūs Valters lēnām sāka šūpināt līdz mēs uzņēmām pietiekošu augstumu, lai es zaudētu balsi no kliegšanas. Man ļoti patika. Es nemaz nekritu nost no Kristiāna, jo viņš bija kā zeme, pie kuras mani gravitācija velk. Redzēju kā Mārtiņš uz mums skatās. Ouu jā viņš ir greizsirdīgs.
-Nebaidies vairs?- Kristiāns man pavaicāja.
-Nē, nepavisam!- es iesmējos.
-Tad jau varam mest saulīti!- viņš teica un sāka šūpināt šūpoles.
-Nē, viens čalis te taču gandrīz vai padarīja galu! Mēs mirsim, Kristiān!- es iebļāvos un smējos.
-Neuztraucies! Viss būs kārtībā, mazā!- viņš iesmējās un turpināja šūpināt šūpoles vēl augstāk.
-Es tev atkal uzticos, Kristiān! Nepievil manas cerības!- es iespiedzos, jo mēs jau lēnām tuvojāmies rezultātam.
Mēs uzmetām trīs saulītes un sajūta bija lieliska! Man jau mazliet sāka šķebināt ap dūšu un devu zīmi Kristiānam, ka laiks attīrīties. Viņš nomainīja manu pozīciju. Tagad es gulēju viņa rokās.
-Tu tikai nenokrīti!- es iesmējos.
-Man ir laba līdzsvara izjūta!- viņš pasmaidīja un drīz vien mēs apstājāmies.
-Kā patika?- Valters jautāja.
-Lieliski! Derētu atkārtot, bet man tagad šķebina!- es iesmējos.
-Nu tad pašūpini mūs abus!- Valters teica.
-Ok!- es piekritu.
Puiši šūpojās diezgan ekstrēmi. Viņi uzmeta vairākas saulītes un šūpojoties rāpās augstāk pa šūpolēm.
-Kāpēc, tu tik ļoti uzticies Kristiānam?- Mārtiņš pienāca pie manis.
-Tu vēl nēsi prom? Kāpēc tevi tas uztrauc?- es ar pretjautājumu atbildēju.
-Es tevi nespēju aizmirst!
-Tu esi mainījies!- es teicu.
-Kādā ziņā?
-Tu esi kļuvis rupjāks. Tu vairs nēsi tas foršais, pieklājīgais, piezemētais Mārtiņš. Tu par daudz izcelies! Kādreiz tu vienkārši sēdēji malā un skatījies, protams, ka piedalījies visur, bet tu biji tāds… nemāku paskaidrot!
-Es raisu vaļā savu patieso dabu.
-Nē, tas nēsi tu! Tu patiesībā esi tas Mārtiņš kurā es biju iemīlējusies, jā, iemīlējusies, bet tagad tu paliki tāds… Pohujists!- es iesmējos.
-Tu mani mīli?- viņš laimīgi jautāja.
-Nē… Vairs, nē…- es klusi noteicu.
Mārtiņš mazliet saskuma un devās prom.
Mārtiņa skatupunkts ***
Viņa mani nemīl… Viņai ir taisnība… Es esmu mainījies… Es tāds neesmu… Mani vecāki audzināja par normāli čali, bet tagad es gribu piesist Kristiānu par to, ka viņš ir lielāks sāncensis man. Galvenais, lai Laima ir laimīga… Es likšu viņus mierā, varbūt, ka tad mēs salabsim un atkal būsim draugi.
Ak es muļķis, viņa mani mīlēja, bet es… Es nezināju vai patiešām viņu mīlu, bet man nevajadzēja padoties kārdinājumam.
Kristiāna skatupunkts ***
Manī viss vēl vārījās no tā Laimas skūpsta ar Mārtiņu. Velns, viņai tas skūpsts patika. Es negribu sacensties, bet es gribu, lai Laima kļūst man kas vairāk par draugu. Es nevēlos viņai kaut ko uzspiest, bet es cenšos atraisīt mazliet to maisu ar jūtām pret mani. Velns, es izklausos pēc egoista. Varbūt man viņa būs vienkārši jāliek mierā un jāskatās, ko viņa darīs.
Ar viņu šūpoties bija tik jautri, galvenais ir tas, ka viņa man uzticējās un tad, kad Mārtiņš man lika viņu likt zemē, Laima vienkārši teica, ka viņai tur patīk. Nevaru sagaidīt vasaru.
-Saka, ka vasaras šogad nebūs!- Valters it kā nolasot manas domas teica.
-Būs, bet tad mēs sāksim jau iet skolā!- es iesmējos.
-Vecīt, par ko tu domā?- viņš jautāja.
-Par sevi un manu uzvaru pret tavām paipalu olām!- es ņirdzu.
-Piever muti, cirvi!- viņš iesmējās.
Laimas skatupunkts ***
Valteram un Kristiānam ir jautri, to var redzēt. Drīz būs mana kārta ar lielo brāli šūpoties. Parasti es vēl šūpojos ar mammu un tēti. Ak vai… asaras saskrēja acīs. Šovakar atbrauks Gundars un Līze. Nevaru vien sagaidīt, jo viņi iedos padomus un palīdzēs mazliet mums.
Drīz pienāca mana un Valtera kārta. Es sēdēju uz viņam uz pleciem un jutos tik gara kā vēl nekad.
-Kā patīk?- Valters skatījās uz manis.
-Baigi forši! Nevaru sagaidīt, kad Gundars un Līze atbrauks!- es iesmējos.
-Nokāpsi man no pleciem? Man jau pleci sāp!- viņš čīkstēja.
-Nē!- es iespītējos.
-Fiksi!- viņš pavēlēja.
-Ai ai, kapteini!- es iesmējos un norāpos no viņa pleciem.
Kārtīgi izšūpojušies mēs gājām katrs uz savu māju. Mums vēl ir viena stunda, lai sakārtotu māju.
Pēc stundas Gundars un Līze bija klāt. Katram līdzi sava famīlija, bet Gundaram plusā meitene vārdā Džeina. Viņa šodien sagribēja pie mums atbraukt. Es un Valters uzklausīju daudzus padomus. Visi bija ļoti sērīgi, jo par tēvu nekādu ziņu nav.
Nākošajā dienā mums būs nākošie ciemiņi, proti Kristiāna un Mārtiņa ģimenes. Gundars šeit vēl rītdien paliks, bet Līze brauks mājās, viņai taču mazs bērns ir. Viņa stāstīja, ka vienu dienu viņa palika ar mazo meitiņu pa nakti pie Gundara. Kamēr mazo mocīja murgi, viņa vaidēja un šņukstēja. Kā par nelaimi Gundara istaba bija blakus un viņš skaņu neizturējis, aizgāja gulēt uz mašīnu.
