local-stats-pixel fb-conv-api

Pāri kalniem un lejām 183

55 0

Pēdējā nodaļa šajā vakarā ;)

Iepriekšējā - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pari-kalniem-un-lejam-17/643841

Enjoy ;)

2.Janvāris. 11:00

Visi jau bija piecēlušies un taisījās izbraukumam. Tēvi izdomāja aizbraukt uz laukiem un uztaisīt mazas sacensības ar mašīnām. Man arī atļaus sacensties. Es izdomāju, ka nav jēgas tur baigi pucēties, tāpēc izlēmu, ka vilkšu vienkārši džinsus un kaut kādu maiku ar vecu jaku, un kombinezona kurtku.

Mēs bijām pie manas mammas bērnības mājās, diemžēl mammas puses vecvecāki man jau bija miruši, bet vismaz ir māja ar laukiem, kas atgādina par viņiem. Vispirms izdomājām, ka aizbrauksim uz kapiem un noliksim puķītes, bet tad gan braucām ar četrām mašīnām uz laukiem.

Divas mašīnas bija mūsu parastās, bet otras bija tēta jaunības. Tētis ar Gundaru kādreiz piedalījās rallijos un saņēmu visādus kausus. Vairs jau viņi nepiedalās sacīkstēs, jo tētis gandrīz nomira. Tagad katru gadalaiku viņi brauc.

Laukos trases jau bija iebraukātas, jo te tētis jaunībā izrādījās mammai un citreiz tika rīkotas sacensības. Vispirms tētis ar Gundaru iemēģināja un tad jau sāka sacensties. Pārsvarā pirmais bija mans tētis, bet viņu vinnes atšķīrās no vienas uzvaras.

Tad pienāca kārta man un Tomam. Toms izrādās bija iesācējs, jo no sākuma viņam nedeva braukt trasēs, jo baidījās, ka notiks tas pats, kas manam tētim. Mani jau pie stūres pielika divpadsmit gadu vecumā.

Vispirms es izbraucu kādus piecus apļus un tad atļāvu Tomam tur kratīties. Tomam diezgan ātri pieleca un mēs varējām jau sacensties. Visu laiku pirmā biju es, bet vienu reizi Toms, jo man sanāca ne tā izņemt līkumu. Pēc tam Toma vietā aizgāja Valters un ar to man nācās pacīnīties, bet tāpat es biju mazliet labāka braucēja. Pēc tam sacentās mammas. Toma mamma vinnēja, bet mūsu mamma pēdējā reizē atpalika par dažām sekundēm. Tad es atkal sacentos ar Gundaru un tēti. Protams viņi vinnēja, bet es atpaliku par dažām sekundēm.

Man šausmīgi patika ātrums. Svešinieku priekšā mani citreiz raksturoja kā ātru un bez žēlastības, jo vienreiz es nejauši ietriecos kokā. Par laimi tiku cauri ar dažām skrambām, bet pēc negadījuma es tēti pārliecināju, ka tas vairs neatkārtosies.

Tad vienā brīdī mums piebiedrojās kaut kādi jaunieši, kas bija varbūt Valtera vecumā. Viņi gribēja ar mani sacensties, jo domāja, ka vinnēs. Viņi kļūdījās. Varētu teikt, ka es viņiem sadevu pa mizu, jo biju krietni labāka. Dažas reizes pamēģināja mani apsteigt, bet bez rezultātiem un drīz vien aizbrauca. Viņi burtiski nobālēja, kad es pirmajā reizē un citās izšāvos no starta ātrāk par viņiem. Es biju lepna par sevi, jo beidzot es pierādīju savas prasmes uz svešiem cilvēkiem. Izrādījās, ka Džeina arī tā neko brauc, bet viņa bija apmēram tādā pašā līmenī ka Toms.

Pēc dažām stundām mēs beidzām un izlēmām braukt kaut kur iekost. Mēs iegājām parastā restorānā un pasūtījām zupas. Bija jau satumsis, kad beidzām ēst. Visi bija šausmīgi noguruši un knapi kaut kā aizbrauca mājā. Es mājā braucu ar tēti, bet Valters ar mammu. Toms ar Džeinu brauca ar viņa mammu, bet Gundars gribēja viens braukt.

Laimīgi atbraukuši mājā un nolikuši mašīnas garāžās, visi devās sildīt tēju un skatīties televizoru. Duša bija diezgan aizņemta visu stundu, jo katrs gribēja kārtīgi nomazgāties. Diena bija izdevusies un mēs izdomājām, ka Gundars brauks prom tikai parīt. Rītdien viņi izlēma kārtējo ekskursiju pa pilsētu, bet es ar Valteru atteicos, jo mēs gribējām ilgāk pagulēt un tusēt pa māju. Visi aizgāja diezgan agri gulēt – ap 22:00.

3. Janvāris. 10:00.

Tikko visi aizbrauca paskatīties pa pilsētu. Viņi būs tikai ap sešiem vakarā, jo viņi daudz ko bija ieplānojuši. Es ar brāli biju izlēmusi uzaicināt ciemos Natāliju. Par laimi viņa piekrita un drīz vien atnāca.

-Nu ko, mazās! Kādi plāni šodienai?- Valters jautāja.

-Es gribētu sēdēt mājās, dzert tēju, skatīties TV un ārdīties pie basiem!- es teicu.

-Es gan gribētu iziet ārā, uz parku!- Natālija teica.

-Mēs tur jau simts reizes esam bijuši!- es protestēju.

-Njā, nezinu gan par to parku! Padzīvojam šodien mājā!- Valters man piekrita.

-Nu labi, labi! Laimas viedoklis jau vienmēr tas svarīgākais.- Natālija tikko dzirdami nomurmināja. Valters izlikās nedzirdam.

-Nu paklausies, Natālij! Mēs katru reizi ejam ārā un drīz vien ejam atpakaļ uz māju. Bieži tu pati sūdzies, ka parkā nav ko darīt! Netēlo te baigi aizskarto.- es mazliet sadusmojos.

-oho, ka s notiek?- Valters izskatījās apmulsis.

-Nu , piedodiet, bet ja Natālija nemāk vienkārši pateikt, ka grib pabūt divatā ar tevi, tad es nezinu… Aa un mans galīgais ir vienkārši dirsā!- es pateicu un uzgāju uz savu istabu. Citreiz man Natālija krita uz nerviem, bet ļoti reti izteicu savas domas. Citreiz man likās, ka viņa mani vienkārši izmanto, jo bieži mēs bijām tik atšķirīgas, bet tāpat mūs kaut kas satuvina.

Mans garīgais tiešām bija zem nulles, jo nepatika nekas jauks un samtains. Man gribējās kādu iekaustīt, bet es nezinu kāpēc. Tas man likās nedaudz biedējoši. Visu dienu noklausījos depresīvas dziesmas un skatījos depresīvas bildītes. Kādu laiku es sēdēju vienkārši skatoties sienā vai ārā pa logu. Es priecājos, ka varu savas durvis aizslēgt, jo savādāk te būtu ienācis Valters un sācis mani mierināt un visas citas huj*** darīt. Man atkal gribējās pabūt vienai. Šādas vientulības ilgas mani nomāc arvien biežāk. Kā man gribētos atrast kādu klusu vietu par kuru nezinātu neviens cits.

Drīz būs uz skolu. Ja godīgi tad es priecājos, ka atsāksies skola. Jo mājās palika arvien garlaicīgāk. Man sāka pietrūkt klasesbiedru skolotājas kaitināšanas un viņu stulbie jociņi. Man liekas, ka pēc šī mazā strīda ar Natāliju mēs nerunāsim veselu mēnesi, jo viņa citreiz ir mani noniecinājusi un stāstījusi, ka viņa man neko nav izdarījusi. Atceroties visas lietas, ko man viņa ir izdarījusi tā vien gribas iet un iedot viņai pa aci. Lēnām es saprotu to, ka viņa mani izmanto, bet nezinu kāpēc, bet uz vakara man gan pieleca. Viņa gribēja tikt klāt Valteram.

Protams, ka ar Natāliju man ir tādi brīži, kādi nevar būt ar pārējiem. Dažreiz mēs patiešām esam labākās draudzenes, bet viņa ir arī riebīga.

Tad es dzirdēju klauvējienu pie durvīm.

-Sīkā, atver durvis! Natālija ir prom un es gribu pieprasīt paskaidrojumus!- Valters izklausījās nikns. Es negribēju šodien runāt ar nevienu, bet tomēr attaisīju durvis.

-Ko vajag?- es prasīju.

-Nu tagad es gribu pieprasīt paskaidrojumus, kāpēc tu tā uzbrauci Natālijai?- viņš bija nikns un mazliet norūpējies, bet tad es nezinu kāpēc, es viņam ar kulaku iesitu.

-Piedod, man nez kāpēc gribējās tev iesist!- es mazliet iesmējos, bet biju apmulsusi, jo es sevi gandrīz vai nekontrolēju.

-Kāpēc? Nat… Laima, kas ar tevi notiek?- Valters pateica un piegāja pie mana spoguļa skatīties vai uz acs nebūs ziluma. Viņam nepaveicās.

-Piedod, bet vēl vairāk saprotu to, ka Natālija vienkārši mani izmanto, bet es nesaprotu to, kāpēc mums citreiz notiek tā, kā īstām draudzenēm. Un es uz viņas biju tik dusmīga šodien, ka biju gatava viņai iesist pa aci kā tev. Laikam mans prāts izgāza dusmas uz tevis, lūdzu, piedod!- es nobēru.

-Vai tad viņa tevi izmanto?- Valters man neticēja.

-Nu man ir tāda sajūta!

-Viņa tevi varbūt mazliet izmantoja, bet jūs esat tik atšķirīgas un dažreiz tieši pretēji. Saprotaties kā es ar tevi, vai pat labāk! – Valters teica.

-Nu es nezinu. Cik ir pulkstenis?

-Tūlīt būs seši!

-Jauki! Drīz Toms ar Džeinu būs atpakaļ.

Kad visi atbrauca, mēs, jaunieši čupojāmies manā istabā.

Mēs ar Valteru izstāstījām par šodienu un Toms ar Džeinu nostājās manā pusē. Bet man tā patīk domāt. Viņi ieteica vienkārši kļūt par vienkāršām draudzenēm jeb būt piezemētākai, savādāk es esot sacerējusies uz lielu atbalstu.

Nākošajā dienā mēs visi kārtīgi atvadījāmies un ciemiņi devās prom. Tagad es biežāk braukšu ar mašīnu pa laukiem, jo Gundars ar tēti domā, ka varētu no manis kaut kas sanākt. Man tiešām pietrūks Toma un Džeinas, bet martā man būs dzimšanas diena un brīvdienas. Pavasarī es viņus biežāk satikšu.

55 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Gaidu nākamo. :]

0 0 atbildēt
nãkošo. :)
0 0 atbildēt

nākamo emotion

0 0 atbildēt