Nu tad vēl viena nodaļa ;)
Iepriekšējā - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pari-kalniem-un-lejam-12/643630
Nākošā diena. 11:30.
Es piecēlos no maza skandāla.
-Varēji jau vakar pateikt, ka visi ir piedzērušies un paliks te pa nakti. Es negrasos tīrīt vēmekļus,- Aina bija dusmīga.
-Nu ne jau visi ir dzēruši, un, jā, es savākšu aiz visiem, bet lūdzu atļauj visiem palikt te šodien. Vakarā dosies viņi prom.- Mārtiņš taisnojās.
-Tu neskaities. Visi ir dzēruši!
-Nē, Laima nav! Viņa taču man palīdzēs, jo te taču ir viņas brālis.
-Nu labi… tikai viņi te drīkst palikt līdz sešiem vakarā, ilgāk ne.- Aina atļāva un beigās pasmaidīja ar mīlestības pilnu skatienu.
Es dzirdēju kā Aina iziet ārā no mājas un Mārtiņš atnāca un apsēdās.
-Piedod, ka tev tas viss bija jādzird un vari netēlot, ka guli,- Mārtiņš smaidīja.
-Nekas… Kā tu z...
-Es jutu tavu skatienu,- mani pārtrauca Mārtiņš,- Varbūt tagad ejam ārā?
-Jā, es gribu izvēdināt galvu,- es pasmaidīju un mēs devāmies ārā.
Izgājuši ārā no mājas es pajautāju: - Vai mēs varētu aiziet uz manu māju? Man vajag pārģērbties!
Mārtiņš tikai piekrītoši pamāja. Iegājuši manā mājā, es ieskrēju savā istabā un saģērbos silti, jo šodien bija jau -20 grādi. Smaidīga es izskrēju no istabas un mēs gājām ārā. Parkā mēs apsēdāmies uz viena soliņa, ar skatienu uz mazu dīķi. Pilsēta likās tukša. Laikam visi šodien lāpās no vakardienas Dāvja ballītes.
-Cik sen es ar tevi neesmu pastaigājies pa parku divatā,- iesmējās Mārtiņš.
-Jā… Bija jautri. Nu, ko teiksi kad aiziesi mājā?
-Laikam jau izstāstīšu, ko viņa izdarīja vakar un pateikšu, ka jāpaņem pauze, bet es tagad negribu par to domāt,- Mārtiņš pateica un piecēlās kājās. Viņa sejā bija viltīgs smīns.
-Ko tu darīsi?- es iesmējos.
-Neko…- Mārtiņš pateica un uzmeta man virsū daudz sniega.
-Eu nu! Ja jau tu gribi spēlēties tad es arī!- es iesmējos un piecēlos kājās. Mēs sākām viens otru apbērt ar sniegu un mēģinājām viens otru iegrūst sniegā. Tad Mārtiņš mani iegrūda sniegā, bet es paķēru viņu aiz jakas, lai noturētos kājās, bet viņš uzgāzās man virsū. Viņš atspiedās pret sniegu, lai neuzkristu man virsū. Kādu brīdi mēs apmulsuši skatījāmies viens otram acīs.
-Palīdzēt dāmai?- viņš pastiepa man roku un es piecēlos . Es jutu, ka biju mazliet nosarkusi un mana sirds dauzījās kā negudra.
-Tavi mati ir balti. Vecs jau paliec,- es iesmējos un sabužināju viņa matus, lai sniegs izkrīt.
-Jā, vecums nenāk viens,- Mārtiņš pasmaidīja un tad saļima. Es iekliedzos un nometos ceļos pie Mārtiņa. Viņš gulēja bezsamaņā. Es paķēru telefonu un jau spiedu 112, bet pēkšņi Mārtiņš atvēra acis un iekliedzās- Buu.
Es sapratu, ka viņš mani izjokoja.
-Maita! Nekad nedari tā, dzirdi? Nekad!- es iekliedzos un apķēru Mārtiņu un jutu, ka man viena asara nokrīt.
-Vai tad tik traki nobiedēju?
-Jā, es patiešām domāju, ka tu tūlīt nomirsi,- es neatrāvos no Mārtiņa, bet viņam nebija iebildumu, jo viņš pats mani cieši apskāva.
-Neuztraucies! Galvenais neraudi un tagad ceļamies kājās.- Mārtiņš mierināja. Piecēlušies, mūsu skatieni atkal sastapās un tad Mārtiņš mani maigi noskūpstīja.
-Piedod, nevarēju atturēties,- Mārtiņš pasmaidīja, bet es novērsos, jo nosarku.
-Nē, es tā nevaru, Mārtiņ! Piedod, bet tu pat normāli izšķīries neesi! Un Žanna ir mana draudzene tagad, viņa man nemūžam nepiedos!- es atrāvos no Mārtiņa.
-Bet Žanna to pašu man izdarīja!
-Jā, bet viņa nebija pie pilna prāta, jo bija kārtīgā ķēmā!,- es pateicu un tad sapratu kaut ko,- Pag… Tu mani izmanto, lai tikai ieriebtu Žannai!- es pateicu un skrēju prom.
-Nē, Laima!- viņš panāca mani un paķēra aiz rokas.-Nē, es to nedaru, lai ieriebtu, jo tu tiešām man patīc. Tevi noskūpstīt bija mans kvēlākais sapnis no 14 gadu vecuma, tikai vēlāk es ar to vēlmi centos cīnīties.
-Lūdzu, piedod! Es to nevēlos… es negribu ieriebt Žannai. Lūdzu, aizmirstam šo visu un ejam atpakaļ.- es viņam teicu. Mēs klusējot gājām atpakaļ pie viņa.
Iegājuši viņa mājā mēs ieraudzījām, ka paģirainie jau taisa sev pusdienas, bet viņu gadījumā tās ir brokastis.
-Labrīt! Žanna, vai mēs varētu aiziet uz manu istabu parunāties?- Mārtiņš uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
-Sveiks, mīļum! Nu labi.- Žanna atbildēja.
-Nu, mazā, kur bijāt?- Vinnijs man prasīja.
-Mēs pastaigājāmies un Mārtiņš izdomāja kā pateikt Žannai par…- es aizšāvu roku mutei priekšā. Es biju izpļāpājusies.
-Par ko? Neklusē!
-Nuu pēc tā kas notika vakar ballītē Mārtiņš grib paņemts pauzi viņu attiecībās,- es atzinos, - tikai nesakiet Mārtiņam, ka zināt!
-Kas vakar notika?- Kristiāns jautāja.
-Vai tad tu arī neatceries?
-Nē, jo es biju pilnīgā vafelē!
-Tu ar Žannu skūpstījies un Mārtiņš to ieraudzīja,- es paskaidroju. Es biju mazliet dusmīga uz viņu.
-Ak Dievs! Ko es esmu izdarījis… Es vairs tik daudz nedzeršu, bet tagad atvainojiet! Es eju skaidroties Mārtiņam!
-Nē, nevajag! Tā esot arī Žannas vaina un jūs apsolījāt, ka neteiksiet!
-Bet Žanna ir krietna meitene! Ar viņu bija jautri!- Vinnijs ierunājās.
-Jā, un viņa vēl varēs nākt ar mums ārā, bet viņa ar Mārtiņu vairs nebūs pāris!- es atbildēju. Mēs sadzirdējām, kā aizcirtas Mārtiņa istabas durvis un kāds skrien lejā pa kāpnēm. Tā bija Žanna. Viņa izskrēja no mājas raudādama un tad Mārtiņš sāka ārdīties pa savu istabu. Mēs izlēmām uziet augšā pie viņa bez Kristiāna.
-Ei, vecais! Viss kārtībā?- Vinnijs nedroši ierunājās.
-Jā, viss kārtībā!- Mārtiņš atbildēja un es piegāju pie viņa, un apskāvu.
-Kuš! Nomierinies, viss būs labi,- es teicu un Mārtiņš saņēma savu galvu plaukstās. Vinnijs arī apsēdās uz gultas, blakus Mārtiņam.
-Tāda kā Žanna ir daudz meiteņu!- Vinnijs teica.
-Nav gan! Žanna ir tāda vienīgā, bet es nevaru pagaidām uz viņas paskatīties pēc vakardienas!- Mārtiņš bija sagrauts.
-Nekas! Drīz jūs atkal būsiet kopā un viss būs labi,- es centos mierināt.
-Sīkajai vienmēr ir taisnība!- Vinnijs piebalsoja.
-Tad redzēs…- Mārtiņš atbildēja.
Kad pienāca seši vakarā, Mārtiņa mamma bija mājā un dzina mūs laukā, bet es izstāstīju Ainai par Mārtiņa šodienas zaudējumiem un viņa atļāva mums palikt pa nakti. Vienīgi Kristiāns aizgāja, jo viņš negribēja rādīties Mārtiņam acīs.
-Še!- Mārtiņš man deva vienu no savām maikām kā pidžamu,- Nebūs jāguļ šajās drēbēs.
-Liels paldies tev!- es pasmaidīju, jo ieraudzīju, kas ir rakstīts uz krekla. Tur bija rakstīts „īsts vecis”. Šo kreklu uzdāvināju es ar Vinniju.
-Cerams, ka mana mamma neko nepārpratīs,- mēs abi iesmējāmies.
-Tu esi pārliecināts, ka ar tevi viss būs kārtībā?- es biju noraizējusies.
-Jā, ej gulēt! – Mārtiņš uzspieda smaidu un apgūlās, bet es aizgāju uz savu istabu. Es gulēju viesu guļamistabā. Maza es palaikam šeit paliku. Te vēl ir saglabājies rāmītis un bilde kur esmu redzama es ar Mārtiņu un Vinniju. Bildē man ir kādi 5 gadi.
Ap nakts vidu es dzirdēju, ka Mārtiņš murgo. Viņš spārdījās un vaidēja. Es ieskrēju viņa istabā un ielīdu pie viņa. Mārtiņš pārbijies piecēlās sēdus.
-Kāpēc tu esi te?
-Tu briesmīgi murgoji! Domāju, ja es atnākšu pie tevis un pamēģināšu nomierināt, tu vairs nemurgosi!
-Ko tad es darīju?
-Tu šausmīgi ārdījies un vaidēji. Es jau domāju, ka tevi kāds ļaunais gars apsēdis,- es iesmējos.
-Paldies, ka rūpējies par mani,- Mārtiņš teica un mēs likāmies uz auss. Pēc viņa lūguma es paliku pie viņa, gultā.
Rīts. 08:00.
Mans sapnis bija mazliet dīvains, bet patīkams. Es sapņoju, ka es atkal pastaigājos pa parku ar Mārtiņu, bet šoreiz es nenovērsos no viņa, kad viņš mani noskūpstīja. Manā sapnī tāda kā Žanna nepastāvēja, bet atgriežoties realitātē es saprotu to, ka es pat gribēju, lai viņi izšķiras.
Es grasījos jau celties no gultas, kad mani Mārtiņš sagrāba aiz rokas.
-Neej! Man būs auksti,- nomurmināja Mārtiņš un es apgūlos atpakaļ gultā.
-Tad satinies segā ciešāk. Būs lielāka vieta.- es iesmējos, jo mēs patiešām gulējam zem vienas segas.
-Cik silti palika… Laikam būs jāsaka vecākiem, lai kurina māju,- Mārtiņš iesmējās.
-Par taviem vecākiem… Ko viņi teiks, kad mūs ieraudzīs vienā gultā un zem vienas segas. Es varu derēt, ka skats ir nežēlīgi divdomīgs.
-Man vienalga. Pateikšu, ka tu mani izglābi no monstriem, kas ir zem manas gultas un tu paliki manā istabā, un tev nācās zem manas segas gulēt, jo man bija bail kaut uz sekundi palikt vienam,- smējās Mārtiņš.
-Kuš! Klusāk, savādāk tiešām tev to nāksies stāstīt.
-Ko tu dari Visu pirmo brīvdienu nedēļu?
-Tusēšu pa māju un Ziemassvētku rītā braukšu uz laukiem, bet tikai vienu dienu tur pavadīšu. Kāpēc prasi?
-Nē, es tāpat. Domāju, ka varētu ar tevi, Kristiānu un Vinniju pastaigāties.
-Ar Kristiānu? Es domāju, ka būsi dusmīgs uz viņu.
-Viņš taču bija galīgā vafelē un viņš jau dzērumā ļaujas visām, kas krīt ap kaklu viņam,- Mārtiņš iesmējās.
-Tad jau labi!
-Padziedi man kādu šūpuļdziesmu!
-Nē, padziedi man un tad tev, mana krākšana būs šūpuļdziesma, - es iesmējos.
-Nu labi nedziedi. Es vēl gribu pagulēt un tas nozīmē, ka tu man nekur nespruksi.
-Piespied mani!
-Nu labi! – Mārtiņš mani apķēra un piespieda pie sevis tuvāk. Es sajutu dīvainu sajūtu vēderā, bet tā bija kaitinoši laba.
-Slikts izteiciens,- es iesmējos, bet pēc šņākuļošanas es sapratu, ka Mārtiņš jau guļ.
