Pāri kalniem un lejām 124

Nu liels paldies par tiem plusiņiem. :) Nākošā porcija stāsta ir nolikta, tikko no krāsns :D

Enjoy ;)

Pirmdiena. Pusdienlaiks.

Es nepavisam nebiju izgulējusies, jo vakar līdz 00:00 dzīvoja Kristiāns un protams, kur Kristiāns tur par gulēšanu runas nedrīkst būt. Pusdienas biju paēdusi un tagad sēdēju ar Natāliju uz palodzes, pie klases. Nākošā stunda būs klases stunda.

-Eu, neguli! Pastāsti, ko jūs sestdien darījāt!- Natālija prasīja.

- viņiem bija pārīšu vakars un es ar Kristiānu pārsteidzām Valteru, bet domāju, ka tālāk nav droši tev stāstīt. Savādāk šķīdīs asinis,- es iesmējos.

-Nu taču stāsti! Man interesē!- Natālija dīca.

-Nu labi, bet tev nepatiks. Pēc tam Valters ar Kintiju sāka mīcīties, bet es ar Kristiānu ķircinājām viņus līdz mūs izdzina ārā,- es sāku smieties tik smieklīgi, ka mani smiekli skanēja smieklīgāk par to, ko izstāstīju un Natālijas sejas izteiksmi.

-Nopietni? Kāpēc tu viņus neatturēji?- Natālija vārījās no dusmām.

-Es jau negribu Vinnijam ieriebt,- es iesmējos.

-Kas ir Vinnijs?- Natālija bija nesaprašanā.

-Valters! Tā ir Valtera bērnības iesauka.- es viņai pateicu.

-Nu labi… tūlīt būs stunda.

-Ejam klasē- es teicu.

-Nu labi!- Natālija atbildēja un mēs iegājām klasē.

Piektdiena. Pēdējā diena šajā mācību gadā. Pēcpusdiena.

Ir pienākušas ziemas brīvdienas. Tūlīt izsniegs liecības un drīz Natālija brauks uz laukiem. Viņa tur būs Ziemassvētkos un tad gan brauks mājās.

Saņēmusi liecību es sagaidīju pie skolas brāli, Mārtiņu, Kristiānu un Kintiju, jo mēs izdomājām pastaigāties pa parku. Mēs arī sagaidījām Žannu, bet viņa bija 30 min vēlāk nekā mēs.

-Nu tad beidzot varēšu izgulēties un staigāties pa pilsētu, un copēt meičas!- smējās Kristiāns.

-Kuras tad esi noskatījis?- es jautāju.

-Daudzas, bet es tevi raušu līdzi, jo tu visas pazīsti un izstāstīsi kādas viņas ir.

-Bet es ar Kintiju pavadīšu pēc iespējas vairāk laika,- Vinnijs pasmaidīja.

-Bet es veltīšu lielāko daļu savu laiku sīkajai un Mārtiņam!- Žanna iestarpināja.

-Kāpēc ar mani?

-Tāpēc, ka tu man tagad esi labākā draudzene un es gribu ar tevi vairāk pavadīt laika kā līdz šim,- iesmējās Žanna.

-Es arī pavadīšu laiku ar saviem mīļotajiem,- es ierunājos.

-Nu, nu ! Ko tad sīkā ir izvēlējusies pie mīļajiem?- Mārtiņš iesmējās.

-Ledusskapis, televizors, dators un visforšākais no visiem – gulta,- es iesmējos.

-Nē, Laima! Tā tu brīvdienas nepavadīsi! Tu ar mani pastaigāsies un palīdzēsi ar meitenēm, bet citreiz iesim pakomentēt šos četru jauniešus,- Kristiāns iestarpināja.

-Nu labi, labi! Lai tā būtu.- es iesmējos. To dienu mēs pavadījām pastaigājoties un runājoties. Mēs izstaigājām visas bērnības vietas, kur es esmu bijusi ar brāli, Mārtiņu un Kristiānu.

Kā jau vienmēr liecību izsniegšanas vakarā bija ballīte. Šo reiz tā notiks pie viena mana klasesbiedra – Dāvja.

-Oho, kas tad mums te! Laima un viņas banda! – smējās Dāvis.

-Jā, lielie dzērājiņi, bet es uzreiz pasaku, ka nedzeršu!- es atbildēju.

-Nu kāpēc tu tā? Es tev došu tikai kokteilīšus un vienu aliņu. Derēs?

-Nu labi- es iesmējos.

-Mārtiņš gan jau nedzers, bet Valters… Būtu pabrīdinājusi, ka viņš te būs. Būtu nopirkuši kaut ko stiprāku!

-Nē, nevajag. Es gribu kaut ko filmēt. Pārāk bieži esmu bezfilmā!- smējās brālis.

-Laimuc, kur Nata?

-Viņa pie vecvecākiem uz Ziemassvētkiem.

-Nu žēl, bet tagad ejat meklēt dzērienus savai gaumei, bet Laima nāk ar mani. Iedošu tev pašai savu dzērienkarti,- smējās Dāvis.

Vienmēr, kad biju kādā ballītē man deva pašai savus dzērienus, jo man ir sava gaume tā teikt. Protams, ka es nedzeru daudz, bet tikai tad, kad piedāvā ko vieglu. Tā jau dzert es sāku tikai šogad, bet maziņai man tētis pa mazam malciņam alus deva. Laikam jau radināja, bet es ceru, ka nepiedzerošos.

-Nu stāsti, kāpēc Valters ir kopā ar to slampu, Kintiju?- Dāvis bija neizpratnē kā daudzi citi.

-Aaj, es pati nezinu, ko viņš saskatīja, jo viņa ar Kristiānu jau flirtē. Ja viņa salauzīs Valtera sirdi, tad es viņai visus tos matus izraušu,- es iesmējos.

-Es tev pievienošos, jo man taču Valters arī ir čoms,- iespurdzās Dāvis,- nu labi dodamies atpakaļ. Man ir jāpieskata māja.

Mājā ar laiku palika ļoti karsti un es nenožēloju, ka es uzvilku rūtaino kreklu, melnu maiku un džinas. Ja būtu ko biezāku uzvilkusi, tad tagad gan jau būtu noģībusi. Es izgāju ārā. Takā Dāvis dzīvoja pie dīķa, varēja normāli iziet ārā un palikt viens pats. Es gribēju tagad atpūsties. Es gāju pie dīķa un ieraudzīju kādu puisi raudam uz akmens. Tie šņukstieni man likās pazīstami.

Pienākusi tuvāk pie zēna es mīļi ierunājos- Eij! Ar tevi viss kārtībā?

Tad zēna skatiens tika pievērsts man, un es ieraudzīju, ka tas ir Mārtiņš.

-Nē, nekas nav labi,- viņš teica un atkal novērsās.

-Nu Mārtiņ! Kas noticis? Stāsti taču, bet vispirms nomierinies,- es apķēru Mārtiņu un pamanīju, ka viņš mazliet pasmaida.

-Es uzticējos Žannai, bet viņa…- un atkal Mārtiņš saņēma seju plaukstās un šņukstēja.

-Ko Žanna izdarīja tādu, kas lika tev raudāt?

-Viņa mani piekrāpa… PIEKRĀPA!- Mārtiņš gandrīz kliedza.

-Žanna? Nē, tu gan jau pārskatījies.- es tam negribēju ticēt.

-NĒ! TĀ BIJA ŽANNA UN VIŅA BIJA IESĒDUSIES KLĒPĪ KRISTIĀNAM, UN… VIŅI SKŪPSTĪJĀS,- Mārtiņš bija salauzts.

-Lūdzu, nomierinies, Mārtiņ! Viņi taču ir reālā ķēmā. Viņi taču nesaprot, ko dara.

-Bet iedomājies kādas man sāpes tas sagādā. Viņai vajadzētu tīties man ap kaklu, bet viņa… pie Kristiāna.

-Beidz raudāt! Rītdien varēsi skaidroties ar Žannu un Kristiānu, bet tagad, lūdzu, nomierinies. Es palikšu pie tevis kaut vai visu nakti.- es mierināju Mārtiņu un apskāvu viņu ciešāk.

-Zini? Agrāk es būtu starā par šādu tavu izgājienu.- Mārtiņš mazliet iesmējās.

-Aizveries!- es mīļi viņam sacīju.

-Ei, mazā! Ejam atpakaļ pie ballētājiem. Jāpieskata Vinnijs taču,- Mārtiņš paskatījās uz manis un tad es sapratu, cik viņš ir līdzīgs Kristiānam.

-Jā, labi!- es biju gandrīz vai nohipnotizēta. Viņš ir skaists, bet Kristiānam ļoti līdzīgs.

-Kaut kas ar manu seju nav kārtībā, ka tu skaties tā?- Mārtiņš iesmējās.

-Nē, viss ir kārtībā! Vienkārši tu esi bišk līdzīgs Kristiānam, bet nu ejam,- es novērsos mazliet nokaunējusies.

-Lūdzu, nesaki neko par viņu. Man liekas, ka esmu gatavs viņam sprandu apgriezt,- mēs abi iesmējāmies.

Takā neviens nevarēja braukt, pat es ne, mēs gājām ar kājām pie Mārtiņa, jo viņa māja bija vistuvāk. Iegājuši Mārtiņa mājā, visi devās gulēt tikai ne es ar Mārtiņu. Mārtiņa vecāki jau gulēja, tāpēc tie nesagādāja nekādas problēmas.

-Nu ko domā darīt rītdien ar Žannu un Kristiānu?- es saudzīgi jautāju.

-Man liekas, ka es savās attiecībās ar viņu paņemšu pauzi un kārtīgi visu apdomāšu, bet ar Kristiānu… Es jau nemaz nezinu ko, lai dara. Man liekas, ka es viņam vairs nevienu savu meiteni klāt nelaidīšu,- Mārtiņš mazliet pasmaidīja.

-Bet Žanna taču paliks mūsu draugu lokā? Man viņa patīk!- es cerēju.

-Jā, tikai mēs vairs nebūsim pāris.

-Varbūt rīt izejam abi pastaigāties pa parku kamēr viņi izguļ paģiras. Izdomāsi, ko teikt un uzlabosim tavu garīgo.- es jau ļoti sen nebiju pastaigājusies ar Mārtiņu divatā. Pēdējo reizi tas bija pirms 3 gadiem laikam.

-Jā, tā būtu laba ideja.

-Nu labi tagad ejam gulēt. Rītdien atkal jauna diena būs.

-Drīzāk šodien jauna diena būs- Mārtiņš iesmējās un mēs likāmies uz auss.