Sveiki spocēni ;) Vienu vakaru garlaicībā sanāca uzrakstīt šo. Parasti neko tādu neceru un nerakstu, bet nu visam pienāk pirmā reize. Lūgums būt iecietīgiem un pārāk daudz nekritizēt. Jo pirmais šāda veida raksts. Tā kā lasiet, baudiet un varbū par pārdomājiet arī savu dzīvi un dažnedažādos dzīves mirkļus, kururs esat piedzīvojuši :)
Tu ienāci manā dzīvē kluss un miermīlīgs,
Bet aizgāji uz laiku liels un drošsirdīgs..
Tu liki man smaidīt,
Smaidīt par sauli,
Smaidīt par lietu,
Smaidīt par lietām, kuras pirms tam likās mazsvarīgas.
Tu ļāvi man baudīt,
Baudīt dzīvi,
Baudīt mirkļus,
Baudīt to, ko pirms tam nebaudīju.
Tu devi man visu,
Smaidu uz lūpām,
Mirdzumu acīs,
Un patiesu prieku.
Bet tad, tad notika kas tāds, ko atcerēties grūti..
Tu mani atstāji vienu,
Bez prieka,
Bez laimes,
Bez tevis.
Tu izmainīji visu:
Manu attieksmi,
Manu domāšanu,
Un manu redzējumu uz dzīvi.
Es par tevi domāju katru mīļu brīdi,
Un cerēju, ka tu tomēr atgriezīsies.
Cerēju, ka varēšu atkal smaidīt, baudīt un mīlēt.
Gāja dienas, nedēļas un mēneši,
Varēju domāt un cerēt mužīgi..
Pēkšņi kāds sadzirdēja manas cerības,
Kāds, kam tās nebija vienaldzīgas,
Kāds, kas tās palīdzēja īstenot,
Un kāds, kas man atdeva tevi atpakaļ,
Atpakaļ pie manis, manām domām un jūtām,
Pie maniem skatieniem, glāstiem un lūpām...
