Nedaudz haotisks, bet ataino manu domu plūsmu pirms miega. No vienas domas strauji pāriet citā, tad vēl vienā un vēl vienā, un beigu beigās neko nevar saprast, jo viss ir sagājis vienā lielā putrā.
Pulkstens ir viens,
Man laiks gulēt iet,
Melnus sapņus skatīt,
Dziļu domu tajos meklēt,
Reizēm atrast, reizēm zaudēt,
Galvenais ir censties un nepadoties,
Nekad nepadoties,
Tuvāk mēķim doties,
Lai ari cik grūts būtu ceļš,
Man tas jādara,
Šis ceļs ir jāpieveic,
Grūtības, man ceļā liktās, jāpārvar,
Es zinu - būs grūti,
Bet ticu, ka varu,
Un galvenais šo ticību nepazaudēt,
Pat visgrūtākajos dzīves momentos,
Kad sķiet, ka viss jau ir zudis,
Kad liekas, ka nav palicis nekas,
Kad domāju, ka pat visniecīgākais saules stariņš ir nozudis no debess juma,
Kad liekas, ka apkārt melna tumsa valda,
Pat tad ir jāmeklē kaut vismazākā cerība,
Kas neļaus mums nomaldīties tumsas un neticības labirintos,
Un atrast to var ikviens,
Tikai jāmeklē, jātic, jabūt pacietīgam,
Jāmeklē ir dvēselē, ja apkārt nav nekā,
Jātic labajam, ja apkārt tumsa un ļaunums valda,
Jābūt pacietīgam, jo agri vai vēlu gaisma parādīsies,
Galvenais - nezaudēt ticību,
Ticību sev, saviem spēkiem un labajam, kas mūsos mīt.
