"Vai tev nepietrūkst dzimtenes?"
"Reizēm. Bet es jau vienmēr vēl varēšu tur atgriezties. Kaut gan... pēdējo desmitgažu laikā tā ir tik ļoti mainījusies. Londonu vispār vairs nevar ne pazīt."
"Tad jau tu sapratīsi mani. Man pietrūkst dzimtenes, bet man ir bail tur atgriezties. Tā jau ir cita valsts un es baidos, ka nepazīšu vietas, kur esmu dzimis un audzis un jutīšos tur svešs. Manā dzimtenē nav augstu kalnu vai iespaidīgu ūdenskritumu, toties tajā bija plaši lauki, kuros auga rudzi un kvieši, tur bija upes, kuru mierīgajā plūdumā varēju raudzīties stundām, meži, kuros joprojām jautās kas pirmatnējs. Jauns būdams, es bieži gulēju mīkstajās sūnās, jūtoties kā daļa no dabas. Manu valsti apskaloja jūra, kas parasti bija rāma, bet vētras laikā nevaldāmi bangoja. Tur bija dzidri zilas debesis un rudeņos, apēdis pēdējo ābolu no dārza, es vēroju kā koku lapas pamazām krāsojas dzeltenas un sarkanas. Manā zemē cilvēki daudz strādāja, bet neaizmirsa par atpūtu. Svētdienu vakaros, kad visi darbi bija padarīti, mēs ar ģimeni devāmies uz pirti, bet pēc tam sapulcējāmies mājas priekšā, mans tēvs spēlēja akordeonu un mēs visi dziedājām," viņš sacīja.
"Izklausās skaisti."
Martinu dēvēja par grūtsirdīgo vampīru. Viņa seja gandrīz vienmēr bija nopietna, savukārt izteiksmīgajās zilajās acīs nereti varēja manīt skumjas. Viņš bieži bija sastopams „Glory & Shame” un, lai gan Martins labprāt kontaktējās ar citiem un iesaistījās sarunās, neviens nezināja ne viņa pagātni, ne grūtsirdības iemeslu. Martins par sevi nekad nestāstīja. Viņa pēkšņā atklātība mani pārsteidza.
Pulkstenis bija pieci pēcpusdienā un mēs atradāmies manā kabinetā. Martins bija izslavēts kā ģeniāls finansists un grāmatvedis un ik pa laikam viņš mani konsultēja. Mēs tikko bijām beiguši izskatīt dokumentus, kad Martins uzdeva savu jautājumu. Man dzimtenes jautājums nebija ne tuvu tik smags kā viņam – galu galā, es Lielbritāniju biju pametusi brīvprātīgi.
"Pagājis jau vairāk nekā gadsimts, kopš neesmu bijis dzimtenē."
"No kurienes tu īsti esi?"
"Es nāku no kādas nelielas valsts, ko sauc par Latviju. Tagad tā ir neatkarīga valsts, bet toreiz tā bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tā atrodas Ziemeļeiropā."
"Es zinu, kur atrodas Latvija."
"Tu zini? Esmu pieradis, ka parasti briti zina labi ja savas bijušās impērijas robežas."
"Man savulaik bez ķīmijas bija vēl otra aizraušanās – ģeogrāfija. Un vispār, es uzskatu, ka vismaz savas kaimiņvalstis ir jāzina," es paskaidroju.
"Es piedzimu turīgu zemnieku ģimenē 1871. gadā. Ģimenē mēs bijām pieci bērni, es biju trešais. Man, tāpat kā maniem vecākajiem brāļiem, patika zemes darbi, taču mani interesēja arī grāmatas un zinātne. Vecāki vēlējās izskolot vismaz vienu bērnu un nolēma, ka tas būšu es. Pabeidzis ģimnāziju, es devos studēt uz Pēterburgu. Man labi padevās matemātika un vēl studiju laikā es dabūju darbu pie grāfa Mihailova. Es vedu viņa finanšu lietas. Grāfs bija jau gados, šķiet, tolaik viņam bija tuvu sešdesmit, taču viņš joprojām bija ļoti rosīgs un darba man netrūka. Kad pabeidzu universitāti, biju kļuvis par viņa neatsveramu palīgu. Darba darīšanās man sanāca vairākas reizes gadā doties uz Centrāleiropu. 1905. gada augustā es atbraucu uz Latviju apciemot savu ģimeni. Vēl šodien atceros katru sīkumu: tikšanos ar vecākiem un brāļiem, kopīgās maltītes, atceros to, kā stāvēju pļavā un priecājos par skaisto, sakopto apkārtni. Aizbraukšanas dienā māte bija pagatavojusi īpašu svētku maltīti, uzklājusi baltu linu galdautu un izcepusi ābolkūku. Kad mēs atvadījāmies, es domāju, ka kaut kad ziemā vai uz pavasara pusi atkal atbraukšu viņus apciemot. Es devos atpakaļ uz Pēterburgu, jo septembrī man bija paredzēts brauciens uz Ungāriju. Grāfs bija uzdevis pārbaudīt vairākus darījumus ar kādu dižciltīgu ungāru, Mikošu. Es ierados Budapeštā, papētīju dažus dokumentus un sapratu, ka ungārs grāfu ir pamatīgi apkrāpis. Es tūlīt pat aizrakstīju Mikošam, prasot paskaidrojumus. Viņš ielūdza mani uz tikšanos savā mājā. Es devos turp, nenojaušot, kas mani gaida. Mikošs mani uzņēma laipni. Viņš paslavēja manas prasmes, jo tikai ļoti gudrs prāts būtu varējis pamanīt viņa blēdību. Viņš piedāvāja man naudu, lai es pievērtu acis uz notikušo, bet es nelokāmi atteicos. Mēs norunājām labu laiku, taču manu nostāju viņam neizdevās mainīt. Es devos prom, apņēmies nekavējoties telegrafēt uz Pēterburgu. Tā bija mana kļūda, ka neizdarīju to pirms došanās pie Mikoša. Mana roka jau pieskārās durvju rokturim, kad pēkšņi es sajutu, ka man kaklā ieduras kaut kas ass. Es nespēju noticēt – Mikošs sūca manas asinis! Viņš izsūca vairāk nekā divas pintes*, iekams ļāva man nokrist uz grīdas. Viņš teica, ka viņam žēl, ka nācies ķerties pie tik drastiskām metodēm, taču viņš nevar ļaut viņa blēdībam nākt atklātībā. Man esot divas izvēles: vai nu mirt vai kļūt par viņa sabiedroto, jo būtu žēl laist zudumā tik talantīgu prātu kā manējais. Lai parādītu, ka tas nav nekāds joks, viņš atkal sāka sūkt manas asinis. Jūtot tās aizplūstam no savām vēnām, es jutu tik briesmīgas bailes, ka tūlīt pat piekritu viņa piedāvājumam. Viņš pārvērta mani vampīrā. Mikošs nolēma, ka būs labāk, ja es skaitīšos Budapeštā pazudis bez vēsts. Es apmetos viņa mājā un sāku viņam palīdzēt viņa tumšajos darījumos. Pēc divdesmit gadiem man tas bija pagalam apnicis un es, nesakot ne vārda, devos prom. Ko gan viņš būtu varējis man izdarīt? Nolemdams mani vampīra dzīvei, Mikošs man atņēma jebkādu baiļu un godaprāta sajūtu. Es vairs nevarēju atgriezties ne Pēterburgā, ne mājās. Nevēlējos arī palikt Ungārijā, tādēļ devos uz Austriju, bet no turienes – uz Vāciju. Turpmākos gados pavadīju, ceļojot no valsts uz valsti. Pirmajos vientulības gados es bieži vien vēlējos atgriezties Latvijā pie ģimenes, taču tas nebija iespējams. Kā gan es izskaidrotu savu pazušanu un to, ka joprojām izskatos tāpat kā dienā, kad viņi mani pēdējo reizi redzēja? Nolēmu – labāk, lai mana ģimene domā, ka esmu miris, nekā redz, ka esmu dzīvs, bet šāds. Vēlāk sāku domāt, ka es varētu atgriezties dzimtenē, taču apmesties citā valsts malā, kur mani neviens nepazītu, tomēr atsacījos arī no šis domas. Mani brāļi un māsas noteikti vēl bija dzīvi. Ja nu viņi vairs nedzīvo mūsu dzimtajā pusē? Ja nu es kādu no viņiem nejauši satieku? Nē, es nevarēju atgriezties."
Tad tāds bija Martina grūtsirdības iemesls... Gadu gaitā, uzklausot citu dzīvesstāstus, biju pieradusi dzirdēt skumjus, brīžam neticamus stāstus. Martins savulaik bija piespiests pieņemt lēmumu, kuru viņš nekad nebūtu pieņēmis citos apstākļos. Viņam nebija ko pārmest – es pati savulaik piekritu Meisona piedāvājumam tikai tādēļ, ka baidījos no nāves. Tieši tā paša iemesla dēļ piedāvājumu pārtapt vampīrā bija pieņēmis Džeks.
"Tu vaino sevi, vai ne?" es jautāju. "Tu vaino sevi, ka nebiji piesardzīgāks, ka nebrīdināji grāfu Mihailovu par Mikoša blēdībām, par to, ka devies pie Mikoša viens? Tu domā – ja vien es toreiz būtu rīkojies citādāk, es nebūtu iekļuvis lamatās, es nebūtu bijis spiests atteikties no cilvēka dzīves. Tu domā par to, kā būtu aizbraucis no Budapeštas, atgriezies Pēterburgā, kur būtu saņēmis uzslavu no vecā grāfa par labi padarītu darbu. Pēc tam tu atkal būtu devies apciemot savu ģimeni. Tu atkal būtu dzimtas mājās, sēdētu pie bagātīgi klāta galda un domātu – cik labi būt mājās, vai ne?"
Martins pamāja ar galvu. Viņa skatiens bija kļuvis vēl skumjāks.
"Kāds gudrs cilvēks reiz teica – ja nevari neko darīt, tad nevajag sevi novest līdz izmisumam," es sacīju. Šo Remarka citātu es savulaik biju dzirdējusi no Džeka, kurš bija liels Remarka cienītājs. "Tu nevarēji neko mainīt toreiz un tu nevari neko mainīt tagad. Nav jēgas atkal un atkal uzplēst brūci. Ļauj tai sadzīt un tu redzēsi – tev kļūs vieglāk."
*divas pintes ir atpuveni viens litrs
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 10.11.
