-Tu esi zaudējusi.- Olīvija izsmejoši noteica un izšāva lodi.
-Nē.- Selīna iekliedzās un centās izrauties uz priekšu, viņa to nespēja. Rokas un kājas bija piesietas pie krēsla. Raiens saļima uz ceļiem un tad nokrita uz zemes. Pār vaigiem sāka līt asaras kā jūra un sirds likās, ka salūzt miljoniem gabaliņos, tas nevarēja būt, nē. Asinis sāka izplesties uz grīdas, un viņa redzēja, ka Raiens vairs neelpoja. Olīvja ļauni iesmējās un pienāca pie Selīnas.
-Tevi es atstāšu dzīvu, lai tev sāp.- Viņa ar vienu rāvienu atsaitēja Selīnai rokas no virves un pati iekāpa mašīnā, un aizbrauca prom. Selīna, cik vien ātri varēja, sāka siet vaļā savas kājas. Likās, ka pirksti vairs neklausīja, jo visu laiku ķērās. Likās, ka pagāja mūžība līdz viņa beidzot atsēja kājas un tad, cik vien ātri spēja, metās pie Raiena. Selīna nometās uz ceļiem viņam blakus un pielika ausi pie viņa sirds.
-Nē.- Pār lūpām izlauzās kluss vaids, tā vairs nepukstēja, viņa to nedzirdēja. Selīna juta, ka asaras sāka gāzties kā vilnis pār viņas vaigiem. Viņa ciešāk apķēra Raienu un izmisīgi raudāja. Sirds lūza miljoniem gabalos, jo dzīves jēga bija zudusi.
-Nē, nē, nē- Selīna sāka jau kliegt. Viņa kliedza vēl skaļāk un izmisīgāk. Tad viņa juta, ka kāds viņu sāka izmisīgi kratīt aiz pleciem. Selīna atvēra acis un tās sastapās ar Raiena skatienu. Viņš pārbijies vērās viņas acīs. Selīna tvēra pēc elpas un tad pēkšņi apķērās apkārt Raienam, un ar kājām aizspārdīja prom segu, un mazliet paceļoties ierāpās Raienam klēpī, un aptina savas kājās viņam ap gurniem, un piespieda seju pie vīrieša kakla. Selīna centās elpot mierīgi, viņai vajadzēja nomierināties. Tas bija tikai sapnis un nekas vairāk, ar Raienu viss bija kārtībā, viņš ir dzīvs un turēja Selīnu savās skavās. Viņa sirds pukstēja un stipri sitās. Selīna vēl ciešāk apķērās ap viņa pleciem un Selīna juta, ka Raiens glāstīja viņas matus. Selīna bija jāaizmirst šis sapnis, viņai tas bija jāaizmirst un viss. Viņa pie sevis nosolījās, ka to nepieļaus, viņa neļaus Raienam mirt, ja aizes viņš, aizies arī Selīna. Selīna zināja, ka nespētu dzīvot bez Raiena pieskārieniem, skūpstiem. Dzīvei vienkārši zustu jēga, nekam vairs nebūtu jēgas. Selīnai bija ģimene, un viņi arī mīlēja Selīnu. Tā mīlestība bija savādāka, ja ir kāds cilvēks ar ko tu vēlies saistīt savu nākotni un veidot ģimeni tas ir savādāk. Viņa pat īsti nespēja to izskaidrot, tas bija sarežģīti, šāda mīlestība bija pat ļoti sarežģīta. Tu nespēji iedomāties savu ikdienu bez cilvēka,ko mīli no sirds un dvēseles. Tas bija vienkārši neiespējami.
-Kas tevi nomoka, mana mīļā?- Selīna izdzirdēja klusu jautājumu, un viņa pacēla galvu, un ieskatījās Raiena acīs, tajās bija redzams uztraukums un raizes.
-Murgs, es nosapņoju kā tevi nogalina, es zinu, ka tas nenotiks.- Selīna klusi noteica un vērās Raiena acīs, tās viņu spēja apburt katru dienu no jauna un Selīnai patika gremdēties šo acu burvībā.
-Es vienmēr būšu kopā ar tevi uz mūžu.- Raiens klusi nočukstēja un Selīna pasmaidīja un pieliecās, un noskūpstīja Raienu, un ar šo lūpu pieskārienu pietika, lai izkliedētu sliktās domas.
Selīna iekāpa ar Raienu kopā liftā, šodien te patiešām bija daudz cilvēku. Abi nostājās pašā aizmugurē. Selīna citiem nemanot lēni noglāstīja Raiena plaukstas virspusi un tad tikpat ātri noņēma savu roku. Tajā pašā brīdī viņa sajuta, ka Raiena plauksta uzgulstas uz viņas pēcpuses un tā tika stipri saspiesta. Selīna iepleta acis un šokēti paskatījās uz Raienu. Cilvēku pilnā liftā, viņš mierīgi saspieda viņas pēcpusi, tas bija patiešām nekaunīgi. Selīna pagrieza savu galvu un šokēti uzlūkoja savu līgavaini. Viņa lūpas rotāja viltīgs smaids, kas vēstīja, ka viņam bija vienalga un pat tas patika. Selīna gribēja viņam iesist un tikpat ātri apjauta, ka viņa to nevarēja. Lifts bija pilns ar cilvēkiem, un ja viņa sāks sist Raienam, daudzi to varētu arī nesaprast. Selīna pie sevi nosolījās, ka atriebība būs salda. Selīna pie sevis pasmaidīja, viņai patika šādas spēlītes, tās vienmēr bija jautras un seksīgas. Lifts vairākas reizes apstājās dažādos stāvos un līdz pat stāvam, kur bija jākāpj ārā viņiem ar Raienu, viņš neatlaida viņas pēcpusi un viltīgais smaids no lūpām nepazuda. Kad beidzot pienāca viņu kārta kāpt ārā, tikai tad Raiens atrāva savu roku no viņas pēspuses un piemiedza Selīnai ar aci. Viņa lepni pacēla savu galvu un neveltīja viņam pat skatienu, un lepni izsoļoja ārā no lifta, un devās uz savu kabinetu. Selīna netālu no kabineta apstājās, pie tā durvīm, katrā pusē stāvēja, divi melnos uzvelkos tērpti vīrieši, sejas izteiksmes nevēstīja neko. Rokas bija saliktas priekšā, un abi bija pavisam mierīgi, un likās, ka viņiem bija vienalga, ka abiem tika pievērsti pastiprināti skatieni. Selīna nesaprata, kāpēc šie, augumā stiprie vīrieši stāvēja tieši pie viņas durvīm.
-Vai varu jums kā palīdzēt kungi?- Selīna uzmanīgi pajautāja, jo abi izskatījās pēc slepkavām, vismaz viņas acīs.
-Nē.- Viens, kam bija tumši brūnas acis un ledus auksta sejas izteiksme, atbildēja pavisam vēsi un ātri.
-Tad lūdzu ejiet prom no mana kabineta durvīm.- Selīna ar roku norādīja uz izejas pusi, kur atradās lifti.
-Mēs nevaram, Stenforda kundze, mēs esam jūsu miesasargi un mums ir pavēlēts atrasties jūsu tuvumā.- Selīnai no šoka gandrīz atvērās mute vaļā, miesasargi un vēl, pie tam, tagad izrādījās, ka viņai bija mainīts uzvārds to pašai nezinot, tas patiešām bija interesanti. Selīna zināja, kurš bija pie tā vainīgs. Viņa pagriezās uz sāka ātri iet uz Raiena kabinetu, tikai pie kabineta durvīm viņa attapās, kad miesasargi viņai sekoja. Selīna nikni nošņācās abu virzienā un atvēra kabineta durvis un tad tās aizcirta ciet, un iegāja dziļāk Raiena kabinetā.
-Miesasargi, nopietni? Un pa kuru laiku es mainīju uzvārdu, dārgais?- Selīna iekliedzās no dusmām un somiņu ar mēteli nometa uz krēsla, un nikni uzlūkoja Raienu, viņa patiešām bija dusmīga, tas bija pārāk daudz, vismaz priekš viņas.
-Tas ir tavai drošībai un man labāk patīk kā skan mans uzvārds. Selīna Lara Stenforda, labāk nekā tavs tagadējais uzvārds.- Selīna juta, ka dusmas viņu pārņēma. Raiens citreiz atļāvās pār daudz un šī atkal jau bija viena no tm reizēm. Raiens domāja, ka varēja darīt visu, ko iedomājās un kontrolēt visu, ko vēlējās. Selīna nepieļaus, ka tiks kontrolēta arī viņa. Viss, kas bija noticis pēdējā laikā jau bija pārāk daudz.
-Labi, tad zini, tas nekad nenotiks, es nevēlos, lai kāds kontrolē mani.- Selīna iekliedzās un noplātīja rokas. Raiens piecēlās kājās un no sejas bija zudis viltīgais smaids, kas vēl nesen to rotāja vīrieša lūpas. Tagad viņš bija pavisam nopietns.
-Es gribu, lai tu esi drošībā.- Raiens apgāja apkārt galdam un nostājās Selīnai pretī.
-Zini, kad es būšu drošībā? Tad, kad mēs vairs nebūsim kopā.- Viņa iekliedzās un pacēla rokas, ar pirkstiem sagrāba saderināšanos gredzenu, kas rotāja kreiso roku, un to parāva.
