Selīna vēlējās nokrist tur pat uz vietas un sākt raudāt. Šīs atmiņas pat ļoti sāpēja. Laimīgās bērnības vairs nebija un nekad arī nebūs, un Selīnai ar to bija jāsamierinās. Viņa atlaida kāpņu margu no sava stingrā tvēriena un arī uzreiz sajuta, ka rokā ieplūst asinis. Viņa bija turējusi kāpņu margu pat ļoti stingri, jo pirkstu kauliņi vienā brīdī bija pavisam bāli. Selīna ievilka elpu un pagriezās pa kreisi, lai dotos uz tēva kabinetu. Viņa neskatījās pilnīgi ne uz ko. Kad viņa nonāca pie kabineta, atkal tika ievilkta elpa un uzlikta vienaldzības sejas izteiksme. Lai gan iekšā plosījās emociju jūra, viņa to apslēpa un satvēra durvju rokturi, atvēra durvis un ar augstu paceltu galvu iegāja kabinetā. Selīna paskatījās uz tēvu, viņš sēdēja pie galda ar papīru kaudzi sev apkārt un, likās, ka pat nebija ievērojis, ka viņa ir ienākusi telpā. Tēvs izskatījās novecojis par desmit gadiem, piere bija saraukta grumbās, un viņš patiešām bija tik ļoti nodevies darbam, ka apkārtējais bija kļuvis vienaldzīgs. Tumši brūnie mati bija nekārtīgi sajaukti, pelēkzilās acis uzmanīgi pētīja papīrus un pleci bija saliekti uz priekšu. Vēl aizvien viņš nebija pamanījis, ka Selīna ir ienākusi telpā.
- Labvakar. - Selīnas balss pāršalca klusumu, kas bija telpā. Ēriks Kārters pacēla galvu un, likās, ka vīrieša skatiens un viņš pats it kā atdzīvotos uz īsu brīdi. Viņa lūpas rotāja maza smaida atblāzma, acis iemirdzējās ieraugot savu meitu. Selīnai pilnīgi radās vēlme pieskriet pie tēva un viņu cieši jo cieši apskaut. Viņa apslēpa šo vēlmi un palika kāda ir - vienaldzīga, vismaz ārēji.
- Selīna. - Ēriks vien nosauca viņas vārdu, piecēlās kājās, un nostājās netālu no savas meitas.
- Tu zini, kur ir Olīvija? - Selīna uzreiz uzdeva jautājumu un uzmanīgi vēroja tēva sejas izteiksmi. Likās, ka viņš pilnīgi saskuma, it kā viņš būtu gaidījis, ko citu, kādu citu jautājumu no Selīnas. Tas viņu pat apstulbināja uz brīdi.
- Nē, ja zinātu, tad sen būtu nodevis policijai. - Viņš vienkārši paskaidroja, tad aizgāja līdz bāram, ielēja sev viskiju un izdzēra to vienā rāvienā. Selīna vēlējas pagriezties un iet prom, bet kaut kas viņai neļāva. Likās, ka kājas neklausa.
- Kāpēc? - Selīna beidzot pajautāja un gaidīja atbildi. Tagad viņai nebija ne mazākās nojausmas, kāda būs atbilde. Kāds būs tēva attaisnojums par šiem gadiem, par visiem šiem sešiem vienaldzības gadiem.
- Tev ir laiks? Man tev ir kaut kas jāizstāsta. - Ēriks pajautāja, un Selīna pamāja ar galvu, pati nesaprotot, kāpēc? Viņa tomēr nolēma, ka uzklausīs tēvu. Varbūt tas būs tā vērts, un pēc tam kaut kas mainīsies? Selīna būtu gatava ar tēvu salabt tikai pēc tam, kad viņš ižķirtos ar to raganu Frančesku. Naids, ko Selīna juta pret viņu bija patiesi neizmērojams, tā pat kā pret Olīviju. Selīna labprāt viņu spīdzinātu, kā to bija ieteikusi Serēna, un ideja patiešām likās laba. Selīna aizgāja līdz dīvānam un apsēdās uz tā. Viņa ievēroja, ka uz galdiņa bija rāmītis, un tajā iekšā - fotogrāfija, kur ir viņa un mamma. Selīna paņēma rokās fotogrāfiju, un viņa juta, ka pār vaigiem norit pāris nevainīgas asaras. Selīnai fotogrāfijā bija kādi pieci gadi. Mamma sēdēja uz dīvāna, Selīna bija piecēlusies kājās, uzlikusi vienu roku mammai uz pleca un ar otru roku bija satvērusi mammas roku. Abas uzlūkoja viena otru. Viņai tik ļoti pietrūka mammas. Cik ļoti Selīna vēlētos, lai Marija būtu dzīva, un viņa vienkārši varētu apskaut mammu, raudāt uz viņas pleca, kad ir sāpīgi vai vienkārši būt ar viņu kopā!
- Es arī pēc viņas ilgojos katru dienu. - Selīna nolika fotogrāfiju un uzlūkoja tēvu. Viņa ieskatījās tēva acīs, kas bija sāpju pilnas. Selīna jau atkal savaldījās, lai neapskautu tēvu, vispirms viņai vajadzēja dzirdēt paskaidrojumus.
- Stāsti. - Selīna bez emocijām noteica, atlaidās dīvānā, pārkrustoja labo kāuj pāri kreisajai un, cik vien vienaldzīgi varēja, lūkojās uz savu tēvu. Asaras tika aizslaucītas prom.
- Tikai lūdzu uzklausi līdz galam un tad spried. - Selīna pamāja ar galvu, tik daudz viņa varēja - vismaz censties uzklausīt.
- Tu jau zini, ka ar mammu iepazināmies vilciena stacijā. Tas bija agrs rīts, un viss nebija tā, kā mēs tev stāstījām. Tava māte torīt sēdēja uz soliņa, nesmaidīja un nebija laimīga un satraukta par braucienu uz Parīzi, kur vēlējās sākt jaunu dzīvi. Viņa sēdēja uz soliņu un bija nelaimīga, raudāja. Pie sāniem bija vien niecīgs koferis. Kad es viņu ieraudzīju, man vēl toreiz palika žēl nepazīstamās meitenes. Es viņu uzrunāju, no sākuma viņa nevēlējās stāstīt, kas ir noticis, bet beigās tomēr emocijas ņēma virsroku, un viņa izstāstīja visu. Viņa uzzināja, ka ir stāvoklī, un no sākuma to aizgāja pateikt puisim, ar ko toreiz tikās. Viņš teica, ka tas nav viņa bērns, ko Marija nēsa zem sirds, un atteicās uzņemties rūpes par to. Tad viņa saņēma visu drosmi un to izstāstīja saviem vecākiem. Viņi sadusmojās un padzina Mariju no mājām, neuzklausot nekādus paskaidrojumus, jo uzskatīja, ka meitene apkaunoja savu ģimeni. Es Marijai piedāvāju apprecēties un uzņemties rūpes par bērnu, ko viņa nesa zem sirds. Ne jau tapēc, ka man viņas palika žēl, patiesībā, es viņā iemīlējos. Īstenībā, man pašam bērni nevar būt. Piedod, ka tev to neizstāstīju ātrāk, mēs ar mammu domājām, ka tā būs labāk, mēs nevēlējamies tevi sāpināt. -
- Tad tāpēc, kad mamma nomira tu par mani vairs nelikies ne ziņas. Kādu brīdi viss bija kārtībā, bet vēlāk tev bija vienalga.- Selīna vairs nespēja izturēt, asaras sāka līt pāri vaigiem pašas no sevis.
- Tāpēc, ka Frančeska to uzzināja, es pat nezinu kādā veidā, un nolika man pierādījumus uz galda. Un pateica, vai nu es precos ar viņu, vai arī viņa to izstāstīs presei. Es biju gatavs paciest viņu, bet ne to, ka kāds cits vēl uzzina, ka tu, īstenībā, neesi mana meita. Vēlāk viņa mani piespieda palikt vienaldzīgam pret tevi. Selīna tu nespēj iedomāties, cik ļoti tas sāpēja. Es vienmēr ar tevi lepojos ar katru tavu panākumu. Ar pilnīgi visu, jo tu visu darīji pati saviem spēkiem, un tas mani darīja lepnu kā tēvu. Es nekad neesmu uzskatījis, ka tu neesi bijusi mana meita. Tu vienmēr esi bijusi un būsi mana meita, nekas to nespēs mainīt. - Selīnā kaut kas tajā brīdī salūza. Emocijas ņēma savu varu pār viņu. Asaras kļuva vēl spēcīgākas. Selīna pastiepās un apskāva tēvu. Ēriks apskāva viņu pretī, un jaunā sieviete juta, ka arī tēvs bija sācis raudāt. Selīna saprata, ka viņai bija jāpiedod tēvam, lai gan tas bija mazliet grūti. Bet tomēr viņš vienmēr bija blakus brīžos, kad to vajadzēja, vismaz līdz viņas sešpadsmit gadiem. Mierināja, kad viņa nobrāza ceļgalu, kad lelle saplīsa. Dāvināja pašas labākās dāvanas pasaulē un mīlēja, lutināja kā pašas meitu. Viņa no tēva bērnībā saņēma visu viņa mīlestību, pat vairāk nekā vajadzēja. Tik daudz, ka tas viņu pat izlutināja, un meitene kļuva mazliet iedomīga. Selīna saprata, ka nekas nespēs mainīt viņas mīlestību pret vīrieti, ko viņa šobrīd bija apskāvusi, lai ko citi teiktu. Ēriks Kārters vienmēr bija un būs viņas īstais tēvs, jo tēvs ir tas, kurš uzaudzina, nevis tas, kurš rada. Selīna atraisījās no tēva apskāviena, abi paskatījās viens uz otru asaru pilnām acīm sirsnīgi uzsmaidīja viens otram.
- Es šķiros no Frančeskas un Roberts izdarīs tā, lai neviens neuzzina patiesību. - Ēriks paskaidroja, jo zināja ka Selīna to bija svarīgi zināt. Viņai tas bija jāzin.
- Tu gribi teikt, ka Roberts zin? - Selīna šokēti iesaucās, un smaidu sejā nomainija šoks. Viņš visu laiku zināja, bet viņai neko nestāstīja.
- Jā, nevaino Robertu, es viņam lūdzu neko neteikt un apsolīju viņam, ka pats tev visu izstāstīšu. Tāda bija mūsu vienošanās.- Selīnai vajadzēja kādu brīdi, lai apjēgtu visu informāciju, kas viņai tika sniegta. Viņa zināja Robertu un pilnīgi nojauta, ka tas nebija vienīgais par, ko abi vienojās. Selīna sev nosolījās, ka rīt ar savu topošo vīra tēvu parunās, viņa velējās zināt visu. Un arī uzzinās.
- Neuztraucies, es neko neteikšu. - Selīna noteica, bet tēvs aizdomīgi sarauca uzacis. Selīna, cik vien nevainīgi varēja, pasmaidīja un juta, ka tēvs pat tam nenoticēja. Viņa vien paraustīja plecus.
- Tagad viss būs kārtībā. - Ēriks noteica, saņēma meitas rokas un cieši tās saspieda.
- Tad, kad mēs notversim Olīviju, viss būs kārtībā. - Selīna piebilda un uzsmaidīja tētim. Viņa bija atguvusi savu tēvu. Viņa centīsies tos sešus gadus aizmirst, jo saprata, ka tētis tikai vēlējās viņu pasargāt.
- Re, kur tu esi! - Selīna izdzirdēja iesaucienu, un abi paskatijās uz ienācēju telpā, kas iztraucēja meitas un tēva atkal satikšanos, ja tā to varētu dēvēt.
- Raien? -
