Pirmā daļa : http://spoki.tvnet.lv/literatura/Par-velu/807214
***
Neviļus pieķēru sevi domājot rūgtus pieņēmumus, jautājot sev ‘’Cik bieži Tu smaidi tik šķebīgi saldi?’’ , ‘’Cik daudz meitenēm,precīzāk?’’ ‘’Cik daudz spēļu īsti Tu spēlē?’’ Bet vēlaizvien, nevainīgi smaidīgais skatiens nenovērsās, kādu brīdi. Mani valdzināja Tavs dabīgi piesmakušais balss tonis, bet arī ne tas, cik mierīgi un savaldīgi runāji, brīdi pat nedzirdot ikdienišķos jautājumus. Nepateikt par daudz, un ne gluži atklāti, grūti novaldīt trīsošo balsi,kura skanēja par oktāvu augstāk nekā parasti. Šajā spēlē Tu sāki dominēt pār mani un daļēji tas intriģēja, taču nevēlējos banāli iemīlēties, es pazinu vien Tavu neķītro skatienu,neko vairāk.
Tu uzmanīgi pieliecies klāt, kā mazai, trauslai būtnei, lai gan augums bija smalks, tas nebija vājš. Sirspuksti sitās tik skaļi, uz brīdi likās sirds izlēks pa muti, cerēju – tu nedzirdi un nejūti kā brīžiem ķermenis notrīs, savādas izjūtas – mazliet svešādas kā gaidītas. Apskāviens bija tik ļoti silts un Tu smaržoji, man apreiba galva, līdz es sāku prātot kāda brenda smaržas šīs ir. Manas rokas pastiepās pretī tik dabiski un automātiski, Tavējās lēnām un stingri braukāja gar manu vidukli, kuru varēji gandrīz apņemt ar abām rokām. Tu atmodināji manī kaisli, uz sekundi es domāju, cik neprātīgi būtu...
Es atrāvos nost, bet Tavās acīs neizdega dzirksts, tā kļuva lielāka. Tu biji parasts puisis, taču es zināju, viss nav tik vienkārši,Tev ir noslēpums. Taču kapēc mani tas interesēja? Tavs aromāts bija pārāk stiprs, drēbes bija savilkušās un lika domāt šoreiz ne tikai par savu labumu, pēkšņi savtīgums tika nomests.
Es apsolīju sev, nekad nepadoties kārdinājumam...
Trešā daļa : http://spoki.tvnet.lv/literatura/Par-velu-3/807476
