Par spīti Tev [4]1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Par-spiti-Tev-3/813992

Ar mazu nokavēšanos..

Mēģināsu iemest "Dzīve aiz maskas" nākošo daļu vakrā, bet neko neapsolu.. :)

Stjuarts

Elena ienāca virtuvē izskatoties mazliet labāk, kā pēc strīda ar Sāru. Es nebiju sievieti tik iznīcinātu redzējis, kopš tās sasodītās nakts, kad viņa pazuda no Kanādas. Toreiz viņa bija ieradusies uz mūsu māju un izmisīgi prasīja, kur ir mans brālis. Tad es vēl nebiju zinājis, ka abi bija satikušies, visiem aiz muguras un biju atklājis, ka Sebastians ir devies pie savas bijušās draudzenes. Kad es to biju pateicis viņa burtiski sabruka mūsu priekšistabā. Es jautāju, kas bija atgadījies, taču meitene tikai ar tukšu un sāpju pilnu skatienu man bija pateikusi, ka vecāki, viņu vairs neatzina par savu meitu un bija izraidījuši no Vilsonu īpašuma.

Elena manā acu priekšā bija pārvērtusies kā par tādu lelli diega aukliņās. Viņa neraudāja. Viņa nekliedza. Viņa neizdvesa ne skaņu. Es viņu izmitināju viesu istabā un visu nakti pavadīju viņas klātbūtnē cenzdamies dabūt kaut jebkādu skaņu pār viņas lūpām, taču viņa klusēja. Meitene tikai sēdējā gultā un lūkojās sienā kā uz tādu gaismu tuneļa galā. Es nekad nebiju redzējis cilvēku tik sabrukušu - tik tukšu - tik cerību zaudējušu. Izskatījās it kā viņa būtu citā dimensijā, pat trakāk, it kā viņa būtu zaudējusi visu vēlmi dzīvot.

Ne reizi savā dzīvē es nebiju tā pārbijies kā tonakt. Man bija bail, ka viņa nodarīs sev pāri. Pirmo reizi savā mūžā es lūdzos Dievam, lai viņš palīdz Elenai un it kā uzklausījis manas lūgšanas pie manis bija ieradusies arī vecā Berta Vilsone. Sieviete bija likusi man sazvanīt lidostu, rezervēt vienu biļeti uz Franciju, kā arī izsaukt taksi uz mūsu īpašumu. Paklausīdams, es to biju izdarījis, kamēr viņa bija pazudusi pie savas mazmazmeitas.

Toreiz es nezināju kādu maģiju vecā sieviete bija nostrādājusi, bet jau pēc ne pārāk ilga laika Elena iznāca ārā no istabas dzīvību atguvusi un jaunu cerību pārņemta. Viņa bija mums abiem pateikusies un ar izsaukto taksi pazudusi no Kanādas. Berta Vilsone man lika nosolīt, ka es nekad nevienam neko neatklāšu un, lai vai ko kāds arī neteiktu, uzticētos tam, kādu es Elenu atcerējos - dzīvespriecīgu, uzticīgu, gudru un mīlestības pilnu.

Tā kā ne mani vecāki, ne Sebastians nebija bijis klāt, mēs bijām bijuši vienīgie, kas zināja, kur 16 gadus vecā meitene bija aizlaidusies un kādā stāvoklī viņa bija bijusi. Pats grūtākais tajā laikā bija skatīties kā brālis cieš. Es vēlējos viņam izstāstīt tik daudzas reizes, taču es biju apsolījis Elenas vecvecmammai to nedarīt, tādēļ turēju savu muti ciet. Kad beidzot biju nolēmis atklāt brālim patiesību - viss bija samarinējies par ilgu un Sebastians meiteni bija sācis ienīst. Dēļ šī naida es biju pārāk gļēvs, lai atklātu viņam taisnību. Viņa dusmas un vilšanās uz sievieti bija tik milzīgas, ka man bija bail maisīties pa vidu tajā negatīvo jūtu virpulī, tādēļ iekodos mēlē un tikai noskatījos, kā Elena mazajā pilsēta, sāk kļūt aizvien vairāk un vairāk aprunāta. Galu galā, viņa bija Francijā un par to nezināja, kamēr man vēl te bija jādzīvo.

Taču tagad sieviete bija atpakaļ un mēģināja salabt ar savu māsu, kuras jūtas bija tieši tādas pašas kā Sebastianam - viņi Elenu mīlēja, bet labāk izliktos par beigtu, kā to atzītu. Abi šīs sievietes tuvākie cilvēki bija cietuši visvairāk un šāds bija viņu aizsargmehānisms. Es nespēju beigt prātot, ko viņi teiktu, ja zinātu īsto iemeslu, kādēļ Elena tika izdzīta no Vilsonu īpašuma. Kuram viņa to atklātu pirmajam? Kurš viņai piedotu pirmais? Vai viņai vispār tiktu piedots?

Viņa nostājās man blakus pie izlietnes un atstutēja savu pieri uz mana pleca. Skolas laikā es biju domājis, ka sievietē esmu iemīlējies, taču mēs bijām vairāk kā brālis un māsa, kā pāris. Lai gan visi uzskatīja, ka esam kopā, tā bija tikai šarāde, ar ko mani beidza apcelt, kamēr viņa tika vaļā no liekās puišu uzmanība. Šī baltā melošana mums bija kā tāda savstarpēja vienošanās.

- Es ierados tikai pusotru stundu atpakaļ un jau jūtos piekususi, - viņa nopūtas un es apliku savu roku ap viņas pleciem.

- Ko tad tu īsti vēlējies? Protams, ka tā jutīsies pēc Sāras un Sebastiana reakcijām, - skumji iesmējos.

- Es zinu un es tiešām nožēloju, ka nesakontaktējos, bet man bija bail, - viņa atzinās, - Es gan nesaprotu, kādēļ Sebastians ir tik ļoti uz mani pārskaities, kad viņš bija tas, kas bija aiztriecies prom tajā vakarā pie savas Diānas.

- Elena, brālis bija tas, kurš izpalīdzēja Sārai un tavai vecvecmammai, kamēr tu biji prom. Viņš ir tas, kas līdz šim šo īpašumu ir daudz maz noturējis pie dzīvības. - bargā tonī atklāju un meitene mani pārsteigti uzlūkoja.

- Sebastians?

- Jā, - atbildēju, - Viņš kļuva tavai māsai kā brālis. Es domāju, ka tas ir dēļ tā, ka abi bija vienlīdzīgi sāpināti dēļ tavas pazušanas.

- Sebastians sāpināts? Dēļ manis? - viņa gandrīz izsmieklā izspļāva.

- Tici tam vai nē, bet tā ir, - noteicu.

- Es ticu tikai tam, ka bez tevis un Mamā es šeit nojūgtos, - sieviete noelsās.

- Kur tad mēs citur liktos? - es atvaicāju un jutu viņu vārgi nosmejamies.

- Vai cik jauki jūs abus tā redzēt, atgādina vecos labos laikus! - Eleonora ierunājas, kad bija ienākusi virtuvē.

- Jā, - Elena pasmaidīja un nocēla savu galvu no mana pleca, - Mazliet atgādina gan. Tikai toreiz viņš bija kaulaināks. - viņa zobojās.

- Hei, - mākslīgā sašutumā iesaucos, - Pasaki, ka nav jaukāk, tagad, atbalstīties uz tāda spēcīga pleca? - ar smīnu noteicu un pacēlu savu bicepsu, liekot sievietēm iesmieties.

- Muskuļi jau ir, jā, bet par to spēku mēs vēl varam pastrīdēties, - viņa noteica un rotaļīgi piemiedza man ar aci.

- Vai tik kāds nav drosmi šodien saēdies, - es smīnot noteicu un izstiepu savas rokas.

Elena to ieraudzīdama iepleta acis, nojaušot, ka tūliņ nebūs labi. Viņa saka atkāpties, kamēr es sāku lēnām vienaudzei tuvoties. Sajutušie kā bērni es palielināju savu soli, kamēr Elena iespiegdamās sāka bēgt no manis, skrienot apkārt letei, kas atradās virtuves centrā.

- Ko tu dari? - viņa smiedamās jautāja, kad meiteni biju panācis un pacēlis gaisā.

- Pierādu to, ka muskuļi nav tikai izrādei, - atbildēju.

- Beidz! - kad biju Elenu sācis kutināt, Elena spiedza, no smiekliem nespēdama paelpot.

Arī Berta Vilsone bija ienākusi virtuvē ieinteresēta paskatīties, kas pa traci bija sācies un abas ar Eleonoru laimīgi smaidīdamās noskatījās uz notiekošo. Kopš Elenas aizdošanās uz Franciju arī Vilsonu īpašums bija palicis drūms, tādēļ nebija pārsteigums, ka viņas šo momentu izbaudīja.

Telpā uz mirkli iestājās klusums, kad pa durvīm ienāca mans brālis. Viņš mūs uzlūkoja it kā mēs būtu ķerti, bet visiem par brīnumu pasmaidīja.

- Nu, ko iesim uzēst? - Eleonora saviļņoti iesaucās un kā uz burvju mājienu viņa ciemiņi devās uz ēdamistabu.

- Sebastian, - Elena ierunājās ar nopietnu sejas izteiksmi, - Vai es varu tev palūgt, apraudzīt Sāru?

- Kādēļ, lai es to darītu? Tu šo putru savārīji tev tā arī jāstrebj, ne? - viņš jautāja ar mazu izsmiekla toni savā balsī.

- Tādēļ, ka es dzirdēju, ka tu esi kļuvis viņai kā brālis, kamēr uz mani viņa pat nepaskatīsies, - sieviete atbildēja un abi viens otru uzlūkoja, - Lūdzu, - Elenas balss aizlūza un mana sirds sažņaudzās.

Kādēļ visam tā bija jānotiek?

- Es to daru Sāras labad, ne tavā! Atceries to! - brālis piekodināja, kad mūs pameta, lai uzmeklētu sievietes māsu.

- Neuztraucies, dārgā, - Eleonora mierināja uzlikdama savu mātišķo roku uz Elenas pleca, - Ar laiku viss nokārtosies, - viņa smaidīja ar savu miermīlīgo smaidu un Elena nespēdama tam pretoties pacēla savus lūpu kaktiņus.

- Es tā ceru, - viņa izdvesa.