Jo viss ir pilnīgi loģiski. Neskatoties uz to, ka daudzi var noliegt globālo sasilšanu, tā notiek. Un ir sekas un tās būs vēl nepatīkamākas. Mēs neiegūsim vienkārši siltāku laiku. Zinātnieki prognozē drīzāk lielāku nenoteiktību. Ierastie laikapstākļi pilnīgi noteikti ir pagātnē. Mēs nezinam, kas mūs sagaida un tas biedē. Vai ir vērts pūlēties, censties, ja mēs nevaram būt droši, ka rītdien pasaule būs piemērota apdzīvošanai?
Bet par to jau ir dzīve. Var izslēgt smadzenes un droši braukt piedāvātajā autopilotā, bet pat tas, šķiet, ved uz grāvi. Nezinu, kas ir bijis iepriekš, kas ir licis pārbaudīt cerību uz gaišāku nākotni, bet mūsdienās tā ir globālā sasilšana. Jo tiek apdraudēta paša cilvēces pastāvēšana. Tā mums to apgalvo. Tā par to tiek stāstīts. Tikai nevar saprast, ka man, maziņam cilvēkam, būtu darāms lietas labā, jo ir tie lieli, kas rada piesārņojumu, bet valdības tikai noskatās, taču tas ir tikai kārtējais naratīvs, kas nāk komplektā ar to vaimanāšanu, ka "we're all gone die". Jo es jau neko individuāli nevaru ietekmēt, bet visas ziņas tiek mērķētas individuāli, uztaisītas tādas, ar kurām var personalizēties.
Cerība par to, ka nākotne būs paliek aizmugurējā plānā. Ja vispār tur tai vieta vēl ir palikusi, bet tikai ar cerību ir iespējams pārdzīvot jeb ko. Vai tas nebija iemesls kāpēc cilvēki varēja pārdzīvot Aušvici? Vai tiešām mums pienāks beigas pēc kādiem kā sugas 200 000 pastāvēšanas gadiem? Nevar būt, ka šajā laikā nav noticis nekas traģisks. Pilnīgi noteikti mēs esam pārdzīvojuši polu nomaiņu, bet ne tik sen pirms dažiem tūkstošiem gadu bija Atlantiskais laikmets, kad ūdens līmenis bija augstāks. Vai patiešām tagad, kad mēs visu to zinam, varam apgalvot, ka mums tiešām pienācis gals. Jā, mēs esam daudz piesārņojuši un varam vienkārši nogrimt savos sūdos, bet mums ir vēl nebijuši intrumenti, kas ļaus izpeldēt no sūdiem. Toties pats galvenais intruments izdzīvošanai - cerība - nav mainījies. Par to jau arī mūsu dzīve ir, par cerību, tikai to saglabājot mēs varam dzīvot.
Tā neko.
