local-stats-pixel

Par mums (34)2

 193  3

Jūlija


Nesapratu, vai tas, ko Helvis man centās iestāstīt ir taisnība, vai stulbs joks. Bet par tādām lietām neviens nejoko.

Asarai noslīdot pār vaigu, steberēju no ceturtā uz pirmo stāvu. Jutos tik izsmelta, tukša. Šķita, ka šķiršanos nav iespējams pārdzīvot. Bet vai tā vispār bija šķiršanās? Kaut kāds idiotisks teiciens, ar ko iesākt ‘zini, mums vajag pauzi’. Kāda pauze, Jūlij, man taču šķita, ka mums viss ir lieliski?

Un, uz kurieni tas lops tagad brauks? Es viņu mīlu. Viņš man ir viss. Viņa smaids, viņa siltums un ķermenis. Viņa sausās lūpas un nekārtīgās uzacis. Es Helvi dievinu. Viņš taču ir mans labākais draugs, draugs un miesassargs vienlaicīgi. Bet tagad man nebūs nekā. Būšu parasta meitene, kā jau vienmēr.

Nespēju pretoties sniegam. Tas man lika justies vēl nožēlojamāk. Aizsēju mēteļa jostu un atsperdamies skrēju uz priekšu. Mani neinteresēja tas, ka varu paslīdēt uz melnē ledus un nokrist, salaužot kāju kā Žeņa. Es vienkārši rašoju pāri ceļam, neskatoties, vai mašīnas nāk vai iet.

Kad nonācu pie poģīša durvīm, sapratu, ka mierīgi varētu noskriet maratonu. Satvēru galvu plaukstās un smagi elsoju. Asaras, šķiet, ka jau bija piesalušas pie vaigiem un no kamola kaklā vairs nebija ne miņas. Tas bija aizripojis pa kupenām.

Sirds dauzījās kā negudra, kad ieskrēju dzīvoklī. Šalle, kas man bija apmesta ap kaklu, tagad aizlidoja uz viesistabas pusi, bet pati iebrāzos istabā.

“Ei, kas ta nu?” ome izlīda no virtuves.

Ignorēju viņas teikto un ar seju iebraucu mīkstajā spilvenā, kas man vairāk atgādināja lielu, pūkainu kaķi. Tikai labi, ka neviens neskrāpē pretīm. Tad jau sen mana seja būtu sārtās švīkās. Stāvēju istabā, spilvenu pie sejas piebāzusi, kā pilnīga idiote.

“Ei, kas ar tevi, sīci?” ome, rokās turot televīzora pulti, ienāca manā istabā. “Tu raudi, vai kas?”

“Jā..” nomurmināju.

“Ak, tā!” viņa nopūšoties, bailīgi nosēdās uz manas gultas malas un pabružāja manus ikrus. “Neviens nav tavu asaru vērts!”

Es nespēju noticēt, ka mana briesmīgā ome ir kļuvusi tik jauka. Kas notiek ar šo pasauli? Vai tiešam visiem jābūt tādiem? Tik dīvainiem.

“Tas, kurš tevi sāpināja, tagad lai labāk lasās prom lapās un nekad nenāk atpakaļ!” šis omei bija neizdevies teikums, jo Helvis patiešām lasīsies lapās un es negribu, lai tas tā notiek. Viņš man ir tik tuvs, mīļs un svarīgs. Es viņam blakus jūtos kā skaistākā un labākā meitene, bet tagad.. tagad man ir ome, kas neprot mani mierināt, bet grib to darīt.

“Es neesmu tas labākās mierinātājs..” viņa teica un es piecēlos sēdus. “..bet es zinu, ka tavas acis tagad ir mellas kā nakts un kuņģis sauc pēc karsta kakao!”

Šo sakot, vecmamma pielēca kājās un devās uz virtuvi man pagatavot karsto dzērienu. Es, atspiedusies ar muguru pret sienu un kājas ceļos saliekusi, aplaizīju lūpas biežāk, nekā mirkšķināju. Esmu tāda stulbene! Kā es spēju viņā tik viegli iemīlēties, zinot, ka agri vai vēlu tikšu sāpināta!?

Es zināju, ka tā notiks, tikai nedomāju, ka tas būs tik agri. Es negribu. Negribu! Satvēru telefonu plaukstās un atvēru whatssap ziņas starp mani un, nu jau bijušo draugu, Helvi. Tās bučiņas, tie smukie vārdi, tās jobanās bildītes, kuras viņš uzņēma vakarā pie spoguļa, lai tikai mani iepriecinātu ar savu smieklīgo seju. Neko vairs tas nenozīmē.

Uzrakstīju Laumai, vai viņa ir te un vai viņa zin kaut ko par Helvi, bet atbildes vietā saņēmu ‘pag, ko?’. Mana Laumiņa vismaz nemainās. Tā pati stulbenīte vien ir.

Atverot datoru, atkal secināju, ka ‘pelmenis’ man sūta kaut kādus draudus. Ignorēju to stulbo vēstuli, kurā bija rakstīts, ka viņš mani nosmacēs, un devos gulēt.


Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Kad var gaidīt nākamo?
 0  0 atbildēt