local-stats-pixel

Par mums (30)4

213 2

Ārčijs


“Ou, negaidīju, ka tik ātri atnāksi!” atvērdams Laumai durvis, sacīju.

“Es skrēju!” viņa pasmēja, ienākdama dzīvoklī. Viņas nosalušais deguns bija sārts, bet vēja aprautās, rozīgās lūpas, es veikli noskūpstīju.

Viņa to negaidīja, bet pēc mirkļa sāka plati smaidīt un pakāra mēteli uz nemeistarīgi iedzītās naglas sienā.

“Tātad, esi sveicināta manā hātā!” iesaucos, ievedot meiteni dziļāk dzīvoklī. “Dosimies tūrē pa dzīvokli!” vēlreiz ierunājos.

Lauma tikai smīnēja un ik pa brīdim aplaizīja lūpas. Gribējās viņu noskūpstīt vēl vairāk, bet ne jau šobrīd. Meitene ir pārāk ieintriģēta manā dzīvoklī.

“Šeit ir viesistaba un lūk mans bračka!” norādīju uz Artūru, kurš bija pielipis pie xboxa, kurš, nu jau stāvēja viesistabā, jo, redz, Artūra istabā nav vietas. Pēkšņš secinājums no mammas puses.

“O, hoi!” Artūrs pamāja Laumai.

“Čau, čau.” viņa veikli teica, atkal pievēršoties man.

Nešķiet, ka dzīvoklis viņu ļoti interesēja. Drīzāk viņas skatiens bija pievērsts katrai manai kustībai. Kurš gan skatītos uz parastu dzīvokli? Mūsu skatieni vēlreiz sastapās, bet Lauma ātri samulsa un skatījās uz sienām tā vietā. Klusi nosmīnēju un devos tālāk.

“Šī ir Artūra istaba, kas vienmēr smird un nekad nav sakārtota!” plaši atvēru durvis, bet par brīnumu uz zemes nemētājās sieriņi, vai, pasarg dievs, cigaretes.

“Un šī..” atvēru blakus durvis. “..šī ir manējā.”

“Tavējā ir daaaudz kārtīgāka.” Lauma iesmējās. “Un smaržīgāka.”

“Nu, es tāds pedantisks!” sarkasmā teicu un draudzene pasmēja vēlreiz. Draudzene. Jā, nebūtu slikti.

“Labi, Artūr, pakavē Laumai laiku, kamēr es gatavoju ēst!” ar šefpavāriskām sejas izteiksmēm, pavēlēju brālim un Lauma nosēdās viņam blakus, iegrimstot csā.

“Kā teiksi, boss!” Artūrs man atbildēja ar balsi kā meitenei, tādējādi atkal liekot Laumiņai smaidīt. Es mīlu viņas smaidu. Ah, mīlu.

“Pag, tu vispār proti gatavot?” brālis pasmēja.

“Roltonus!” iesaucos, aiziedams uz virtuvi.

Ceru, ka brālis morāli un ar savu drausmīgo seju netraumēs Laumiņu.

* * *

Jūlija

“Kas notiek? Kāpēc esi tik uzvilkts?” sēdējām costa coffee dīvāniņā un pārrunājām dzīvi.

“Treniņā sūdaini gāja!” Helvis notrauca, ritinot īkšķi pa sava telefona ekrānu. Es labprāt paņemtu to telefonu un izšķaidītu pret sienu, jo telefons. Telefons, pie velna, man traucē!

“Un tas ir iesmesls, lai brauktu man augumā?” pieklusināti teicu.

“Es jau atvainojos, vēlreiz vajag?” Helvis pacēla savas tumšās acis pret mani, tādējādi liekot ar skatienu man apklust.

“Nopietni!?” gandrīz vai čukstus vaicāju.

“Nē, nenopietni!” puisis bija iegrimis telefonā un skaļi teica.

Kaklā jutu kamolu, jo patiešām gribēju ar kādu izrunāties, taču tā vietā mans puisis brauc man augumā par kaut kādiem sīkumiem.

“Tevi kaut kas nomāc vai, kas?” vaicāju, cerot, ka atbildes vietā viņš nesāks kliegt vai vēl trakāk, salauzt mazo galdiņu. Salauzt viņam padodas.

“Liec tak man mieru, zajebal jau!” viņš pielēca kājās, uzmesdams savu nike sprota somu plecā un izsoļodams no telpas, no manis pat neatvadīdamies.

Es paliku sēžot dīvānā, rokas uz ceļiem nolikusi un ar asarām acīs. Kāpēc viņš tā darīja? Kāpēc? Uzreiz, kā atnāk, pielīp pie telefona un nevelta man ne grama uzmanības. Nav jau tā, ka es viņu trobelēju ar īsziņām 24/7. Es gribēju tikai aprunāties. Tikai būt mīlēta.


Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Pag, Counter-Strike ir pieejams arī xBox versijā? emotion

0 0 atbildēt
Man škiet ka Jūlija saiesies ar Žeņu tikai nezinu kāpēc.
0 0 atbildēt
Varam dabūt vēl kādu daļiņu?? Luudzu?:))
0 0 atbildēt