Ārčijs
“Ātrie būs pēc desmit minūtēm, mums viņš ir jādabū iekšā!” iesaucos.
“Viņam potīte otrādāk izgriezusies un celis uz āru, kā tu taisies viņu pakustināt?” Helvis, paceļot puiša galvu no sniega, vaicāja.
“Tad, kad es kāju salauzu divās vietās, noslidoju vēl piecas minūtes. Pacietīs pāris sekunžu sāpes!” nosmēju. “Celsim uz trīs.”
Helvis apstiprinoši pakratīja galvu. Meitenes bija nostājušās stūrī, tajā skaitā arī Lienīte, kura uzradās no nakts pastaigas. Viņa ir nepārspējami dīvaina būtne.
“Viens.. divi.. trīs!” uz trīs piesvempās puisi. Vienu roku biju palicis zem viņa dibena, jo viņš nespēja nostutēties uz abām kājām, bet ar otru biju pieķēries viņa rokai, kas bija apmesta man ap kaklu.
Ar grūtībām ienesām viņu verandā un nosēdinājām viņu zemē, bet Žeņa drīzi vien sašļuka un šķiet, ka ielaidās miegā.
“Viņš nomira?” Lienīte, izbolījusi acis, vaicāja.
Laumai viņai uzšāva pa pakausi un es mīļi nosmīnēju.
“Nē, taču.” noteicu. “No sāpēm atslēdzās!”
“Jēziņ..” Jūlija klusi sacīja.
Lauma apķēra Jūlijas plecus un meitenes abas bija saspiedušās kopā. Vasarnīcā bija pietiekami silts, taču tagad visiem no uztraukuma sala.
“Žeņa, nemirsti!” Lienīte notupās blakus puisim un noglāstīja viņa vaigu. Lienītei kondīcija. Tad redz kur pazuda tā absolut pudele.
Ar plaukstu uzšāvu pa pieri, bet Helvis knapi noturējās, lai nesmietos. Lauma klusi ķiķinādama, kopā ar Juļu, iegāja istabā.
Es nespēju noticēt, ka čalis var nolēkt no koka uz kājām. Cik forši būs dzīvot ar abām kājām saģipsētām. Jau ar vienu ir grūti, kur nu ar abām. Veiksmi dzīvē, Žeņa!
* * *
Lauma
Ierados mājās nepilnas desmit minūtes pāri trijiem naktī. Sajūta bija briesmīga. Vispirms bijām slimnīcā, kur konstatēja, ka Žeņam ir lauzta labās kājas potīte un kreisās kājas celis ir izmežģīts.
Ieslēdzu mazo gaismiņu virtuvē un nosēdos uz ķeblīša maliņas. Smagi nopūtos, jo nogurums bija pārņēmis virsroku.
Telefona ekrāns iemirdzējās un ar smaidu sejā uzlūkoju to, kas man raksta.
‘kā jūties? neguli vēl? sūdīgs tas pasaaciens sanaca’
Ārčijs pat nakts vidū par mani uztraucās. Viņš ir tik nepārspējami mīļš un jauks. Pirmais iespaids par viņu nebija īpaši labs, bet tagad jau viss ir mainījies.
‘Miegs nāk un drīz rausīšos migā :) nekas taču, uzrīkosim kādreiz tādu riktīgu project x’
‘tad jau tur kājas salauziis vairaaki, nebus labi :D labi, arlabunakti mazā saldus sapnīšus :*’
Uhh, un tā bučiņa beigās.
‘arlabunakti :*’
Viss. Tagad varu iet gulēt ar smaidu sejā un drebošu sirsniņu.
