local-stats-pixel

Par manu dēmonu un nedaudz par eņģeļiem16

 143  0

"Es varu redzēt dvēseli tavu acu malās" man turpināja skanēt galvā, tas atbalsojās no vienas puses un tad atkal no otras. Bet es zināju turpinājumu "Tā ir kodīga. Kā skābe. Tevī ir dēmons, mazo cilvēk". Tomēr stulbi liekas latviskot anglisku citātu, bet tas nepameta manu galvu. Es zināju, ka manī tas mīt, es zinu tā vārdu, es gribu no tā tikt vaļā, bet tas nelaiž, es turpinu apskatīties un to nožēloju. Es darīju visu, ko varēju, bet nekā, tas dēmons sāka iet savu ceļu un tagad tas ir nostājies pret mani, tas sāk ieiet manī un ēd mani no iekšpuses. Nē, tā nav atkarība vai kāda slimīga tieksme no grūtas dzīves. Tādu atkarību man nav un mana dzīve ir puslīdz ideāla, es zinu, ka daudzi par tādu sapņotu, jo man ir gandrīz viss izņemot vienu, te nāk talkā tas dēmons.

Es kliedzu "neaizver manā priekšā durvis, lūdzu uzklausi mani!", bet kas notiek? Manā priekšā tiek aizlēgtas durvis un es gaidu. Esmu mulķis, jo gaidu. Spītīgs muļķis, jo pulkstenis drīz izbeigsies un mans laiks būs iztecējis, bet aiz stulbības un spitības es nopirkšu jaunu pulksteni un turpināšu gaidīt. Tas jau būs trešais, tam jābūt no bronzas, lai būtu pilns komplekts. Es turpināšu gaidīt, no malas noskatīšos, kā dēmons uzdzīvo uz mana rēķina. Tas prieks mana dēmona acīs ir satriecošs. Bet tomēr mans dēmons nav tik jauks, tas saņem manu sirdi un rauj to laukā bez žēlastības, liekas, ka grib mani nogalināt, viemēr ir tam tuvu bet nekad to neizdara. Vismaz tad es klusām spēju pačuktēt pretī "gļēvule!" ar mērķi to izaicināt un tad notiek pats trakākais - nekas. Pilnīgi nekas nenotiek.

Dēmons man liek domāt tādas domas, kādas man pat murgos nav rādījušās, liek man cerēt un lūgties, lai es zaudētu saprātu pilnībā un beidzot spētu aizmirsties no šī dēmona, bet tas nav tik vienkārši, jo nav viena konkrēta veida, kā kļūt trakam. Varētu rasties jautājumi par to, ka, ja mans mērķis ir aizmirsties no šī dēmona, tad kāpēc es to nedaru tā, kā visi pārējie, ar alkoholu vai narkotikām? Bet es jau teicu, ka man tādu klasisko atkarību nav un mana dzīve ir praktiski ideāla, lai es kam tādam pievērstos tik pēkšņi.

Un ziniet, kas ir vistrakākais tajā visā? Man ne tikai šķiet, bet es pat zinu, ka dēmons nemaz nezina, ka to nodara man, tas varētu būt eņģelis, kas neapzinās savu dēmona pusi, ja to apzinātos, tad to nenodarītu man (sauciet mani par naivu, jo ticu labajā cilvēkos). Es jau cenšos uzkliegt dēmonam to, ko tas man nodara, bet dēmonam ir "svētais kurlums". Pirmo reizi dzirdu šādu terminu, laikam vajadzētu to kaut kā piesaistīt sev ja nu pats to tikko izgudroju. Ar "svētko kurlumu" es domāju visa sliktā ignorēšanu (tas iekļauj arī man, pat īpaši mani), ar domu, ka ja es nedzirdu neko sliktu, tad sliktais nepastāv. Loģiski, vai ne? Šim dēmonam tas ir augstākajā pakēpē. Tā vien sanāk nejauši manu sirdi raut ārā un atstāt mani nāvei, bet nekad to nesniegt.

Nav jau tā, ka es tik brīvi ļauju savam dēmonam rakņāties un izraut man sirdi. Šo sirds salīdzinājumu es izmantoju, jo bieži vien fiziski ir sajūtams, kā sirds sažņaudzās, kad atceros par šo dēmonu. Es netēloju upuri, jo tas ir izdevīgi pret šo dēmonu, es tiešām cenšos atrast kādu, kas to sabradās un iznīdēs, bet nekā. Te nu es varu Jūs visus pasūtīt dirst! Ja šeit nevar lietot tādu vārdus, tad es ļoti neatvainojos, jo labāk agresiju izlikt rakstītā nevis fiziskā formā, ja vajag, tad dzēsiet šo, cenzējiet un dariet vēl sazin ko, tagad man nevarētu būt vēl vairāk vienalga, lai dotu Jums iemeslu, es pateikšu vēlreiz "ejiet Jūs visi dirst!" diemžēl tas iekļauj arī daļu no Jums - lasītājiem.

Man teica un solīja, ka dēmons pats nomirs, bet tā nav. Diži nepalīdz tas, ka es negribu, lai kas slikts ar šo dēmonu notiktu. Tas man ir iemācījis daudz, piemēram, es pēc dabas esmu ļauns un ļoti nejauks cilvēks, bet šis dēmons man parādīja, ka es pret dažiem cilvēkiem varu būt pilnībā jauks un spēju neizjust šo vēlmi izrādīt ļaunumu, jo vienkārši pret dažiem cilvēkiem man tā nebija, tā vienkārši nebija un viss. Iedomājietis tik, pat pēc šīs spīdzināšanas, man nav nekāda ļaunuma pret šo dēmonu. Man teica, ka mans dēmons ir traks un prātā sajucis, nav normāls, uz mirkli es arī tam ticēju, tas bija labs mierinājums, bet tad es pārtraucu tam ticēt, es sapratu, ka tas nav traks, žēl, bet pēdējais mierinājums pagaisa.

Atkal esmu te ar viņu. Jebkurš dēons reiz bija eņģelis. Mans dēmons ir tik dārgs un skaists, ka to vienkārši nevaru ļaut nogalināt, diemžēl tādēļ arī ciešu es, ceru, ka kādreiz mēs nonāksim pie tā, ka būs jāizvēlas starp to, kurš no mums abiem izdzīvos, jo šī pasaule mums abiem būs par mazu. Es visticamāk izvēlētos savu dēmonu, vismaz tam ir vieglāk atrast savu eņģeli, jo izskatās, ka mans eņģelis kavējās, vai arī brauc ar sasodīti lēnu tramvaju un pilnai laimei šim tramvajam ir uzklupusi kontrole, un kur gadījies kur ne, manam eņģelim nav biļetes, tāpēc jūs spējat iedomāties tālāk notiekošo.

Varētu rasties jautājumi, kāpēc kaut ko tik simbolisku un nesaprotamu es publicēju nevis paturu pie sevis. Es to daru, jo man to vajag, to vajag trīs cilvēkiem: man, manam dēmonam un trešais ir cilvēks, kurš šo sapratīs, jo šaubos, vai aiz šī simbolisma mani sapratīs tie, kuriem to nevajag, lai gan paldies par veltīto laiku. Visvairāk to vajag man, jo tikai šādi es varu izvilkt vismaz vēl vienu dienu. Kāpēc gribu izvilkt vēl vienu dienu? Jo ticu, ka kādreiz mans dēmons pazaudēs savu svēto kurlumu un paskatīsies uz leju - uz mani un beidzot izbeigs manas mokas vismaz atverot durvis un pasakot man "hei, kas noticis?". Vai vismaz ceru uz kādu eņģeli, kas nomīdīs šo dēmonu līdz galam, tas ir sarežģīti. Un zini, kas ir pats skumjākais, dārgais lasītāj? Pats skumjākais ir tas, ka šis nav kārtējais stāsts, ko esmu izdomājis, tā ir vistīrākā patiesība un manas domas šajā un ne tikai šajā mirklī, žēl, ka tas nav kārtējais stāsts, protams, es šo rakstu, lai man paliktu labāk kaut uz mirkli un lai radītu sevī minimālu cerību (uz augstāk minēto), bet es zinu, ka šis dēmons manī turpinās dzīvot. Es jau iepriekš izmisīgi lūdzu palīdzību, bet visiem bija vienalga. Tāpec izrādīšu Jums savu nelaipnību un pasūtīšu Jūs visu vairākas mājas tālāk, jo savu laipnību un jaukumu es taupīšu savam dēmonam, kamēr slepenībā cerēšu uz eņģelis.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 16

0/2000

the game of lower and higher self has took you far more beyond your control. nothing is real. demons, angels and your thoughts - all fictional. think about it.

 3  0 atbildēt

Lika aizdomāties par savu iekšējo es. Vai ne es,nezinu. Sāku jau šaubīties par savu patiesumu.

 1  0 atbildēt

 emotion 

 0  0 atbildēt

 emotion 

 0  0 atbildēt
+ i guess
 0  0 atbildēt

Cilvēki tiek mierināti ar to, ka kādam iet vēl sliktāk. Un es pateikšu kas ir vēl sliktāk - Kad Esi enģelis un mīli dēmonu, un dēmons mīl tevi, bet visiem ir pilnīgi skaidrs, ka tādi kopā nevar būt. Tas ņemts no - Romeo un Džulieta. Tas ir 2x sliktāk, jo mīlestība ir no abām pusēm un tāpat nav iespējama.

 0  0 atbildēt

Kāda gan alga mums pienākas, ja mīlam tos, kuri mūs mīl? Tieši tas ir tas, kas cilvēku "izceļ" no "cilvēcīguma" un padara par kaut ko īpašu, proti - kad mēs sākam būt labi pret tiem, kuri pret mums tādi nav. Kad mēs pasveicinam kādu, kurš mūs nesveicina.

 0  0 atbildēt