Drošvien ir smieklīgi taujāt, vai esi kādreiz pieļāvis kļūdas.. Patiesībā tas būtu ironiski, naivi, sarkastiski un visi citi gudrie vārdi, kas spēj apzīmēt šī jautājuma sāpīgo noti.
Es esmu. Pat vairāk nekā ir ļauts vienai dvēselei uz šīs zemes. Es esmu smējusies par cilvēkiem, esmu tos krāpusi, tiem melojusi, tos ar viltu mudinājusi rīkoties man tīkami. Patiesībā, man pat ir kauns turpināt. Un vienmēr, gribu uzsvērt šo vārdu - vienmēr, esmu tikusi sveikā cauri. Taču vai esmu guvusi mācību? Nē. Sākusi no jauna pīt savas afēras.
Tagad es te sēžu. Viena. Tālu prom svešumā. Saprotot, to, ka visu labo, kas man ir (nu jau precīzāk būtu teikt - bija), esmu pazaudējusi tikai tādēļ, ka neesmu spējusi novērtēt.
Gribētu es tagad sevi attaisnot ar salkaniem tekstiem par to, ka esmu tikai cilvēks, ka man tik daudz sāpju, vilšanās bijis jāpiedzīvo, taču pār lūpām neveļas ne vārda. Esmu šīs sāpes pelnījusi, godam sakrājusi pa druskai gadu garumā, tagad tās mani aprij kā okeāna vilnis negaisa laikā.
Vaina. Slīkstu šajā vainas okeānā un vairs neredzu gaismas starus dejojam pa ūdens virsmu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka esmu norauta līdz pašai dzelmei, un tikai mazliet ir vajadzīgs, lai es ar pēdām skartu smilšu graudus, kas berzīs mani putekļos. Jāatzīst arī tas, ka vairs necīnīšos, lai ko labotu, jo šķiet, ka vienīgais risiājums ir palaist visu pa vējam. Tā, lai tas labi tālu nes no manis visu labo, mīļo, silto, ko neesmu spējusi novērtēt agrāk. Tas ir pelnīts sods.
Man salst, salst tik ļoti, ka gribas grimt asarās, cerībā, ka tās spēs mani sasildīt, sadziedēt. Taču arī to es neesmu pelnījusi.
Un nestāstiet man par to, ka cilvēkiem ir jāpiedod. Tas nav tiesa. Tāpat arī par piedošanu sev. Arī tas nav tiesa. Ja Tu esi otru sāpinājis, ir jāsaņem sods. Tā, šķiet, darbojas tā karma. Dots devējam atdodas. What goes around, comes around.
Šajā stāstā, kas diemžēl nav izdomāts, visskumjākais ir tas, ka ne jau sliktu darījusi esmu tiem, kas man pāri darījuši, sliktu esmu darījusi tiem, kas mani ir cēluši debesīs. Aiz spīta. Un nejautājiet, kam gribēju spītēt, šim jautājumam atbildes man nav.
Gandrīz tikpat skumji ir tas, ka ne jau citi mani dzina postā. Tā biju es pati.
Laikam tā izskatās dzīve. Nu re, putniņš ir izkritis no ligzdas. Žēl tikai, ka šis spārnos vairs nepacelsies.
Tikai nedomājiet, ka skrienu lekt no klints. Nē, tam es par gļēvu. Taču, līdz kaut nelielam gaismas staram, kaut mazliet tuvāk ūdens virsmai, līdz brīdim, kad es iepazīšu mazliet prieka, miera un laimes, man tik tāls ceļš ejams, ka noskrandušas būs ne vienas vien kurpes, pazaudēts ne viens vien gads..
P.S. Vienmēr domā, ko Tu dari. Nekas nepaliek nesodīts.
P.S. Ellē man nebūs garlaicīgi ( un tur jau tā vietas maz), aizrunā vietu tur augšā.
