Katru mirkli katrā cilvēkā norisinās milzum daudz lietas: domas, procesi, sajūtas, iespaidi un emocijas. Pamanīju, ka daži spocēni drosmīgi publiski izpaužas. Izlikt gabaliņu no sevis publiskai apskatei - tur vajag daudz drosmes. Izpausmes jau tāda pozitīva lieta, galvenais, lai ir ko izpaust. Tas gan, reizēm, ir kā lekt aukstā ūdenī. Nu, ko, tad es arī: Hop! : )
Es par šodienu Tev pajautāju:
Kā Tu domā, kurp lai eju es?
No kura krasta lai es kuģiem māju?
Uz kuru vilcienu lai pērku biļetes?
Es lūdzu: saki, kā lai tieku prom es no šīs vietas,
Uz kuru pusi vējš lai mani nes?
Un mugursomā kādas lai es lieku lietas?
Kur ir man vieta uz šīs Pasaules?
Pa klusu ceļu atbilde man staigā,
Vai zini, kur tas ceļš to ved?
Varbūt es nezinu to vaigā,
Varbūt jau garām pagāju es tai?
Varbūt ar bitēm draudzēties man pļavā?
Varbūt mans uzdevums ir medu nest?
Pēc barga dūriena man vaigā,
Es zinu, ceļam vajag citur mani vest.
Varbūt man jābūt kaut kam citam?
Bet saki: lietum, vējam, sniegam? Kam?
Tik zinu, cilvēkam šai stāstā ir man jābūt,
Viss pārējais kļūs zināms kaut kad pēc tam...
