Pamodini mani,kad septembris beigsies (20)10

Mums nācās vēl kādu brīdi uzturēties slimnīcas foajē, lai tiktu galā ar papīriem un kamēr Anda kārtoja visus dokumentus, es nespēju sevi atturēt no skatīšanās uz Gata palātu. Visticamākais, ka, ja es turp ieietu, manā virzienā lidotu kaut kas ass un smagnējs. Bija tikai loģiski, ka viņš vainoja mani, jo šajā ziņā mēs domājām vienādi. Bet es neko nevarēju mainīt un viņš arī ne. Katrs pats izvēlas, kā rīkoties.

Turklāt Andas atnestajās drēbēs es jutos divkārt neveiklāk, jo tās bija drēbes, ko biju iegādājusies veikalā ar Gati. Man mugurā bija balta kleitiņa, kuras lejasdaļa bija no viegla auduma, bet korsetes daļu rotāja mežģīnes un dažādas rišiņas. Kājās man bija baltas laiviņas, padarot manu tēlu, nevainīgu un piemīlīgu.

-Nu re, viss nokārtots,- Anda smaidot ziņoja,- Esi gatava doties ballēties?- draudzene smaidot jautāja un man nācās vairākkārt piedomāt, pirms sniegt viņai galavārdu.

Ballīte nu galīgi bija nevietā.

-Nē,- es atteicu, cenzdamās runāt tā, lai draudzeni neaizvainotu,- Es domāju, ka man jādodas mājās.

Anda demonstratīvi iepleta acis,- Vai es tikko to dzirdēju? Laura Melānija Vītola pieņem pareizu lēmumu?- draudzene neticīgi noteica un es tikai pamāju ar galvu,- Nu re, tomēr pienāca reize, kad mana mīļā muļķe nāca pie prāta.

-Bet pirms tam,- es smaidot sacīju,- Nopirksim lielāko saldējumu Rīgā.

-Tu mani tik labi pazīsti,- Anda nomurmināja, ieķerdamās man elkonī un mēs roku rokā izgājām no slimnīcas. Tikko izgājām no biedējošās ēkas, pamanīju mammu nākam mums pretī ar milzīgu maisu.

-Mammu!- es uzsaucu un, izrāvusies no draudzenes apskāviena, devos pie mammas, kura neticīgi mani uzlūkoja,- Mammu, mammu, es gribu mājās,- apskāvusi viņu, nomurmināju, paslēpdama galvu viņai pie pleca.- Mammu, ved mani mājās, lūdzu..-

-Brauksim mājās,- mamma mani mierināja,- Sveika, Andiņa. Kā klājas?

-Man labi. Laura gribēja braukt mājās,- draudzene sacīja un es sajutu apskāvienu no mugurpuses,- Un tagad kā teletūbijos. Lielā buča!- draudzene uzsauca un nošmakstināja buču man uz vaiga.

-Es vēlāk atvedīšu tavas drēbes,- Anda piekodināja, kad atbrīvojās no apskāviena. Ar mammu viņu pavadījām ar skatieniem un, sadevušās rokās, devāmies mašīnas virzienā. Pēc tam, kad Anda bija aizgājusi, starp mums valdīja saspīlēta atmosfēra.

-Kā tu jūties?- mamma beidzot jautāja, kad iekāpām mašīnā,- Vai ir kaut kas ko tu vēlies?

-Pašlaik es ļoti gribu mājās,- uzmetusi lūpu, sacīju,- Un tu?

-Es gribu, lai esi mājās,- mamma noteica un iedarbināja mašīnu,- Man tevis pietrūka.

-Man tevis arī,- vienmuļi atteicu un palūkojos ārā pa logu. Spīdēja spoža saule un visapkārt varēja manīt, ka bija iestājies pavasaris, par ko liecināja zaļā zāle un ziedi pļavās.- Mammu?

-Jā, mīļā?-

-Ir kaut kas, kas man jāizdara. Vai tu man palīdzēsi?- cerīgi jautāju, pēc klusuma brīža, kas starp mums bija iestājies. Es nespēju paciest domu, ka Gatis padosies. Viņš nedrīkstēja padoties, ja bija iespēja.