Pamodini mani,kad septembris beigsies (19)7
Es nespēju vairs pateikt neko, jo Gata emocionālais stāvoklis man vienkārši to neļāva. Puisis aizgrieza seju, un visa viņa bravūrīgā maska nokrita, atstājot tā vietā parastu cilvēku, kam arī sāp. Es mīņājos krēslā, nespēdama izlemt, ko darīt. Vai labāk būtu braukt atpakaļ uz savu palātu, vai tomēr palikt šeit ar Gati un viņu atbalstīt? Vai viņš to grib? Vai izsaukt ārstus?
-Man likās, ka viss ir labi,- Gatis joprojām neskatoties uz mani teica,- Es jau biju laimīgs, kad pamodos. Ārsti teica, ka tevi operējot un lai pārliecinātos par mana stāvokļa stabilitāti, es pārsvarā gulēju zāļu ietekmē. Neviens no ārstiem līdz pēdējam brīdim man neteica, ka esmu kļuvis par draņķa invalīdu. Viņi pat nezināja teikt, cik ilgi tas būs...- Gata balss aizlūza,- Es vienkārši neredzu jēgu. Kāpēc tas šoferis nevarēja izšķaidīt manu galvu?- Gatis dusmās sakoda zobus un es pabraucu uz atpakaļ, juzdama briesmas, kas draudēja no viņa dusmām.
Nezinādama, ko teikt, vienkārši novērsu skatienu uz rokām,- Zini, ko viņi man teica, Laura?- viņš sarkastiski vaicāja,- Treniņi, atbalsts no ģimenes un ticība sev. Tas ir viss, ko vajag. Nespēju noticēt, ka viņi...- Gatis aizmiedza acis,- Manai ģimenei vienalga. Viņiem lielāka laime būtu tad, ja mana piere tiktu izšķaidīta un viss bizness pārietu viņiem..
-Vai zini...- ierunājos, kad šķita, ka viņš bija daudzmaz nomierinājies,- Es neticu nejaušībām. Jau vien tas, ka tu paliki dzīvs..
-Nolādēts, Laura!- Gatis mani apsauca,-Tev ir viegli teikt. Tu varēsi staigāt. Es visu mūžu būšu paralizēts, nolādētā krēslā, tikai tāpēc, ka gribēju vienu skuķi aizvest uz pludmali..
-Bet tu teici...-
-Daudz ko es teicu.- Gatis atcirta,- Vācies prom,- viņš uzšņāca. Pagriezu ratiņus pret durvīm un, neatskatoties, izbraucu no palātas, aiz sevis aizcērtot durvis. Acīs sariesās asaras, jo nebiju radusi, ka kāds uz mani kliedz. Turklāt iepriekš viņš teica, ka neuzskata mani par vainīgo... bet es biju vainīga. Ja nebūtu manis, viņš nebūtu braucis.
Atgriezos palātā un beidzot ļāvu asarām sevi plosīt. Lai gan Gatis nebija ne mans draugs, ne radinieks, tomēr man sāpēja tas, kas notika. Viņš tomēr bija tāds pats cilvēks kā es, kuram bija tiesības uz veselību un dzīvību. Un nu viņš visu dzīvi būs uz ratiņiem, jo es iespītējos un negāju mājās. Ja nebūtu manis...
Piebraucu ar ratiņiem pie gultas un uzrāvu sevi tajā. Apsedzos ar segu, paslēpu seju spilvenā un ļāvu sāpēm izlauzties uz āru.
-Labrīt,- Andas balss mani no rīta pamodināja. Izberzēju sāpošās acis un palūkojos uz draudzeni,- Tu esi galīgi sašņurkusi. Kas lēcies?
-Tu zini par Gati?- pavaicāju, un noklepojos, jo balss bija aizsmakusi. Kad draudzene pamāja, turpināju sacīto,- Viņš vaino mani. Es vainoju sevi.
-Ak, Dievs, Laura,- draudzene šausminājās,- Tu neesi vainīga. Gatis pats teica, ka nožēlo, ka uz tevi sabļāva, jo viņš tāpat būtu braucis tajā pašā laikā uz Vakarbuļļiem. Ja tas tā notika, tam tā bija jānotiek..
-Bet..- centos iebilst, bet draudzene aizsedza manu muti ar plaukstu,- Aizveries un ļauj man tevi savest kārtībā, chiquititta.- viņa dumjā balsī noteica un man neatlika nekas cits, kā ļauties viņai izkrāsot manu seju, kurā krāsas nebija jau sen. Jutu, kā draudzenes otiņa pieskaras sejai un pat pasmaidīju, cerēdama, ka neizskatīšos pēc skumja klauna.
-Nu re, gatavs,- Anda apmierināti sacīja un pasniedza man spogulīti. Bažīgi paskatījos tajā un pat priekā pasmējos,- Tev nepatīk?- draudzene saskuma.
-Nē, nē, ir superīgi, paldies tev,- nolikusi spogulīti malā, samīļoju draudzeni.- Paldies tev..
-Ak,jā,- Anda atcerējusies piebilda,- Man tev ir dāvana.
-Anda, nevajadzēja tērēties..-
-Tā ir no mums visiem.- draudzene atrunājās un iegrūda man rokās jaunu telefonu,- Vai tas ir smaids?
-Jā, jā,- tēvišķi nomurmināju,- Paldies.
-Pateiksies vēlāk. Tagad tu pārģērbies un mēs dodamies ballēt, iebildumus nepieņemu!
Nepaspēju pat iepīkstēties, kad viņa jau bija aiz durvīm. Uzvilku mugurā drēbes, ko Anda bija atstājusi un devos viņai pakaļ, pat nepaskatīdamās uz Gata palātas pusi.