Pamodini mani,kad septembris beigsies (14)3
Es pusceļā iemigu, kad likās, ka pagājušas vien piecpadsmit minūtes, Gata balss mani pamodināja, sakot, ka esam galā. Miegaini izberzu acis un paraudzījos apkārt uz laternu celiņu, kas izgaismoja ceļu uz koka māju, kura lieliski iederējās ainavā.
-Nāc nu,- Gatis mudināja, atverot mašīnas durvis,- Ir vēls, un ne tu vienīgā gribi gulēt.
-Vēl piecas minūtītes,- es nomurmināju, atspiežot galvu, pret krēsla malu. Gatis mani izrāva no mašīnas tik stipri, ka es ar pēcpusi pa priekšu novēlos zemē uz grantētā celiņa. Miegs pazuda kā nebijis un tā vietā stājās dusmas.
-Kāpēc tu nevarēji mazliet pagaidīt?- īgni noprasīju, ceļoties kājās. Notīrīju smiltis no biksēm un pavēros uz Gati ar dusmīgu skatienu,- Kāpēc vajag būt tādai sāpei pakaļā?
-Tāpēc, ka es tāds esmu,- Gatis, nobolījis acis, paziņoja. Mani negaidot, puisis devās uz mājas pusi, svilpodams jautru meldiņu. Pikti sekoju viņam nopakaļ, apskāvusi krūškurvi ar rokām. Gatis atslēdza durvis un palaida mani pa priekšu,- Laipni lūgta manā pieticīgajā miteklī.-
-Pieticīgajā,- es nomēdījos,- Var redzēt.
Māja no iekšpuses bija vēl milzīgāka, nekā biju domājusi. It visur bija tumša, koka dēļu grīda, kas skaisti kontrastēja ar sienām, kas bija krēmkrāsā, akcentējot to visu ar tumšām mēbelēm. Ja no ārpuses tā izskatījās kā mīlīgs pasaku namiņš, tad iekšpusē tā bija kā vesela pils.
-Ēdīsi kaut ko?- Gatis noprasīja, aizslēdzot durvis aiz mums. Papurināju galvu un novilku apavus,- Nē, tu ēdīsi gan,- viņš noburkšķēja,- Es viens pats neko negatavošu.
-Kā tad tu te dzīvo?-
-Man ir kāds, kurš visu dara manā vietā,- Gatis atcirta un devās uz divdurvju pusi, kas bija veidotas no stikla. Atgrūdis tās, pavērās milzīga istaba, ar tādu kā caurumu vidū, kur bija ādas dīvāni, spēļu konsole un galdiņš,- Jūties kā mājās.-
-Runājot par to,- neveikli iesāku,- Varbūt labāk aizved mani pie Andas?
-Varbūt labāk aizveries un izbaudi?- Gatis tādā pat intonācijā atbildēja un devās uz virtuvi. Apsēdos uz dīvāna maliņas un, pagalam apmulsusi, centos atrast savu telefonu, bet tad atcerējos, ka to izšķaidīju pret koku mežā pie „Alfas”.
-Tā, hmmm...- dzirdēju Gati skaļi prātojam,- Šis derēs.- viņš nomurmināja un atgriezās istabā ar plastmasas kastītēm rokās un padusē iežmiedzis limonādes pudeli,- Ceru, ka tev garšo taizemiešu virtuve,- viņš ziņoja un pasniedza man vienu no kastītēm, pats apsēžoties man pretim.
-Paldies,- klusi nomurmināju un ķēros klāt ēšanai. Gatis pasniedza man dakšiņu un pats sāka ēst. Pagaršoju gabaliņu gaļas un sajūsmā mans vēders ierūcās.- Ļoti garšīgi.
-Es zinu,- Gatis iedomīgi atcirta,- Mana pavāre citādi gatavot neprot.
-Tava pavāre?-
-Jā, es taču pats negatavošu,- Gatis, it kā tas būtu pašsaprotams, iesaucās,- Es vispār neko nedaru. Es pelnu, un citi strādā. Te tas notiek.
-Skaidrs,- atteicu un ķēros klāt ēšanai. Nekad nebiju ēdusi neko tamlīdzīgu. Tie bija perfekti izvārīti rīsi ar mango un cāļa gaļu ar kariju, pārējās sastāvdaļas gan neatpazinu, bet tas viennozīmīgi bija viens no garšīgākajiem ēdieniem, ko jelkad biju ēdusi.
-Te ir par klusu,- Gatis noņurdēja un ar pulti ieslēdza mūziku, kura bija tik skaļa, ka sāka rībēt grīda,-Tā jau labāk,- viņš pārkliedza mūziku un atsāka ēst. Kad biju paēdusi, devos mazgāt trauciņu, bet Gatis mani atturēja no tā.
-Nu kurš viesis mazgā traukus?- Gatis aizrādīja un paņēma trauciņu no manis,- Neuzdrošinies,- viņš norūca un iemeta abus traukus izlietnē.
-Man taču nav grūti..-
-Man vienalga. Ejam gulēt.- Gatis nožāvājies teica un, satvēris mani aiz rokas, veda ārā no istabas, lai dotos uz citu istabu, gaiteņa galā. Jūtos kā sasalusi un, kamēr viņš atvēra durvis, apskāvu sevi.
Ko tu dari? Tu taču viņu nemaz nepazīsti!!
-Gati?- nedomājot viņu, uzrunāju, kad iegājām istabā, kas bija krāsota brūnos uyn baltos toņos,- Kur tu guli?
-Augšstāvā, kāpēc prasi?- viņš nesaprata.
-Lūdzu,- skatoties uz viņu, sacīju,- Paliec ar mani te.-
-Man vienalga, kur gulēt,-Gatis atteica un es palīdzēju viņam saklāt gultu. Puisis novilka kreklu un man nācās aizgriezties, jo instinktīvi vaigos parādījās sārtums. Laura, savaldi sevi! Es sev atgādināju,- Tu nāksi vai ne?
-Eju,- izslēgusi gaismu noteicu un izģērbos tumsā’. Ieritinājos viņam blakus un sajutos kā mazs, nobijies bērns. Gatis mani apskāva no mugurpuses un pieglauda vaigu manējam.
-Čuči nu,- viņš mīlīgi noteica un jau pēc mirkļa biju iemigusi.