Pamodini mani,kad septembris beigsies (11)9
-Sveiks, Edij, sveika Laura,- Gatis panācies mums pretim, sveicināja,- Laura, tu esi gatava?
-Gatava kam?- apmulsusi vaicāju,- Vai tad mēs nebrauksim atpakaļ?
-Varam braukt atpakaļ,- Edijs ieteicās, bet mans skatiens bija vērsts uz Gati,- Es Lauru aizvedīšu.
-Tam nebūs nepieciešamības,- Gatis vēsi atteica,- Jā, Laura, mēs brauksim atpakaļ, un tad dosimies uz veikaliem,- viņš smaidot pavēstīja.- Es taču zaudēju.
-Protams, ka tu zaudēji,- smejoties atteicu,- Mazliet aplauzu tavam pašlepnumam ragus.
-Vispār jau nē,- Gatis iedomīgi atteica,- Nu, tad tu brauksi ar mani?
-Es varu tevi aizvest,- Edijs piedāvājās. Pat nepaskatoties uz viņu, iekāpu Gata mašīnā un piesprādzēju drošības jostu. Uzmetu skatu logam un pamanīju, ka abi nikni glūn viens uz otru. Izlikos to nemanām un pievērsos savam telefonam, kurā bija atnākušas 7 jaunas īsziņas.
„Kur tu esi?!”
„Lauriņa, saulīt, uzraksti man, mēs uztraucamies!”
„Laura, uzraksti tikko vari!”
„Meitiņ, nāc mājās, lūdzu.” Visas četras īsziņas bija sūtījusi mamma. Nez, kāpēc man tās pienāca tikai tagad? Es taču Gata ziņu saņēmu uzreiz. Bet tāpat negrasījos atgriezties mājās. Vismaz vēl kādu laiciņu nē.
„Gatis aizbrauca tev pakaļ. Tu man izstāstīsi VISU!” Anda rakstīja. Smejoties izlasīju pēdējās ziņas, kas bija no sveša numura. Tas nebija Gata numurs, un mana sirds krūtīs sāka ārdīties.
„Tev jau atkal kaut kas ir pazudis. Vai nemaz negrasies to meklēt?”
-Kaut kas noticis?- Gatis, apsēdies man blakus, vaicāja,- Tu esi bāla kā krīts.
-Nē, nē, nē,- es pakratīju galvu,- Vienkārši mans brālis atkal mēģina mani izjokot.
-Nu ja jau tu tā saki,- Gatis paraustīja plecus un pagrieza atslēgu mašīnas aizdedzē. – Dodamies uz pludmali, vai uz veikaliem?- Gatis piedāvājās.
-Uz veikaliem,- nedomājot atteicu,- Ja vien tu neesi pārdomājis,- viltīgi smaidot sacīju un mans smaids aplipināja Gati,- Ja vien neesi, nobijies.
-Es nemēdzu baidīties, Laura,- Gatis nopietni sacīja,- Kā tu domā, kā citādi cilvēks var sasniegt tik daudz, cik es, divdesmit divu gadu vecumā?-
-Ar ko tu īsti nodarbojies?-
-Mazāk zināsi, labāk gulēsi,- Gatis attrauca, neskatoties uz mani,- Uz kuru veikalu?
-Hostelis? Narkotiku kartelis? Mašīnu dzīšana?- es minēju, un tas Gatī izraisīja smaidu.
-Nē, es nelietoju narkotikas, mašīnām man naudas pietiek un hostelis nenes nekādus dižos ienākumus,- viņš paskatījās uz mani,- Vai vēl ir minējumi?
-Vai nu tu esi patentējis kādu ģeniālu izgudrojumu, vai nu tu esi pasūtījuma slepkava?-
-Ne viens ne otrs, Laura,- Gatis nu jau smējās,- Vai tiešām mūsu valsts ir tik bezcerīga, ka cilvēks nevar labi pelnīt?
-Ne jau divdesmit divu gadu vecumā,- es pukstēju,- Kāpēc tu nevari pastāstīt?
-Jo es to negribu,- Gatis sacīja un, piestājis pie ielas malas, pārliecās man pāri, izņēma no cimdu sadaļas līmlenti, ko noplēsa un uzlīmēja man uz mutes,- Nu re, nu jau labāk,- viņš pašapmierināti pasmaidīja, kamēr es, acis iepletusi, blenzu uz viņu.- Cik patīkami, ne?- viņš it kā aizvēra acis, izbaudot procesu. Centos noplēst lenti no mutes, bet tas ļoti sāpēja.
-Tavā vietā es neplēstu to nost,- Gatis ieteica,- Līdz ar to noplēsīsi pusi sejas. Man ir šķīdums, kas to noņem. Tikai pacieties. Ja vēlies, vari doties pagulēt. Mums tāpat nebūs par ko runāt,- viņš pasmējās par savu joku. Pavisam pikta, sakrustoju rokas uz krūtīm un blenzu taisni uz priekšu.
-Edijs jau tevi ir noskūpstījis, ja tu esi tik pikta,- Gatis ikdienišķi sacīja,- Negribu salauzt tavas cerības, bet tas notiek ar katru, kura parādās pie viņa. Gan jau satiki arī viņa meitu?- Gatis palūkojās uz mani,- Neizskaties tik izbrīnīta. Viņš viņu uzdod par savu māsu, bet tas ir tikai tāpēc, lai neceltu neslavu ģimenei. Tāpēc, piedod, Edijs tev nespīd.- Gatis nopietni sacīja.