http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-5/712969
Paldies par daudzajiem plusiņiem , mīļie!
Tanī pat vakarā palīdzēju Lāsmai visu apkopt, tomēr bijām tik nogurušas, ka metām visam mieru un Lāsma teicās no rīta izsaucam apkopēju, kas visu savāks, un tā arī bija. Nākamajā rītā pamodos diezgan vēlu – pulkstenis rādīja jau pusdivus dienā. Izstaipījos, iegāju dušā un pārģērbu citas drēbes, tad biju gatava iet lejā uz virtuvi. Lāsma jau tur sēdēja, malkodama kafiju un risinādama krustvārdu mīklu.
- Labrīt! – viņa man mundri uzsauca.
- Nezinu gan,vai tas ir rīts,citiem jau pusdienlaiks. – smējos.
- Es jau arī pamodos tikai stundu atpakaļ un tūlīt izsaucu apkopēju, kā redzi,viss ir tīrs. Vēlies kafiju? Klau, pasaki atbildi uz šo jautājumu, tev tas noteikti jāzina, – viņa man parādīja pāris tukšo vietu, kamēr ielēja man krūzē kafiju un karameļu radziņu.Es ātri vien sarakstīju atbildes un kāri dzēru karsto dzērienu, kas atmodināja ikkatru manu ķermeņa šūniņu.
- Vakar gan tev jautri gāja, – draudzene ieminējās, – nekad nebūtu domājusi, ka Lauris ir tavs tips. –
- Nav jau arī, – smējos, – viņš mani tikai uzlūdza uz deju un tas arī viss. Es neko par viņu nezinu, izņemot to, ka viņš spēlē basketbolu un neko vairāk. Mēs tāpat vairs nesatiktos. Viņš vispār liekas tik noslēpumains, dzīvo te jau trīs gadus, bet nekur neesmu viņu redzējusi.. viņš ir kā ēna. – teicu.
- Par to gan man tev jāpiekrīt. – Lāsma atbildēja.
- Eh , ir jau vēls, man jādodas projām. Liels tev paldies, ka atļāvi te pārlaist nakti, un vispār, ballīte bija superīga. – atvadījos.
- Nekādu problēmu! Paldies. Un atceries, ja kas vajadzīgs, tikai pazvani! – viņa mani uz atvadām apskāva. Tad paņēmu savas somas un devos projām, atkal nonākot uz tās pašas šosejas, kur biju iepriekš. Lēnām kātoju uz priekšu līdz autobusu pieturai. Pēc saraksta tuvākajam autobusam uz Rīgu bija desmit minūtes,tāpēc nolēmu to pagaidīt. Līdz Rīgai nolēmu nebraukt, uz labu laimi izvēlējos kāpt ārā piecas pieturas pirms Skrundas, tā arī teicu autobusa šoferim, maksājot naudu par biļeti.
Apsēdos pašā priekšā pie loga, aizmugurē man nekad nepatika sēdēt, tur bija neērti un man tur palika nelaba dūša. Toties te, pie šofera, pūta spirgts, vēss gaiss un skanēja patīkama mūzika.
Līdz vietai, kur biju nolēmusi kāpt ārā, bija stundas brauciens,tāpēc nolēmu pagulēt, iepriekš uzliekot modinātāju, lai nenokavētu savu pieturu. Centos iemigt, un man tas arī izdevās. Pēc tam, kad pamodos, jutos mundra un pilna enerģijas.
- Meitenīt, drīz būs jūsu pietura. – labsirdīgais šoferītis noteica, un es savācu savas mantas, lai būtu gatava izkāpt.
Man paveicās ar izkāpšanas vietas izvēli – visur, kurp vien skatījos, redzēju vien pļavas. Citur nebija kur iet, tāpēc kāpu vien lejup. Šķērsoju palielu grāvi un nokļuvu milzīgā, ziediem pilnā pļavā. Visapkārt ziedēja magones, rudzupuķes, līksmi sisināja siseņi. Arī netālu esošā jasmīna smarža mani reibināja, un kokos esošo putni čalas man lika aizmirst par to, kur esmu. Likās, ka laiks apstājas.Tomēr nevēlējos palikt te, tik tuvu šosejai, kur visi, kam nav slinkums, mani redzētu, tāpēc kātoju vien tālāk, un , kad ceļu vairs nevarēja redzēt, tikai tad sāku skatīties, kur apmesties. Galu galā par labu manai izvēlei krita vieta pie strautiņa ābolkoku paēnā, kur mani neviens neredzēja.Drošības labad gan skatījos apkārt, vai te nav redzamas privātīpašumu zīmes un cilvēki, taču tos nekur nemanīja. Uzkāpusi uz nelielā tiltiņa, kas bija uzcelts, lai varētu šķērsot strautiņu, palūkojos uz abām pusēm. Strautiņš tecēja tālu, tālu projām, manuprāt, tas ietecēja kādā ezerā netālu no Rīgas. Arī privātmājas tuvāko piecu kilometru rādusā nebija manāmas, tāpēc varēju neiespringt.
Sāku palēnām izkrāmēt savas mantas: izcēlu ārā mazo,pārnēsājamo telti, guļammaisu, siltās drēbes naktij, ko ieliku teltī, izcēlu ārā arī nedaudz ēdamā vakariņām, un tad apsēdos, lai uzrakstītu īsziņu Sašam, jo puisis man bija piekodinājis, lai ziņoju, kurp atrodos. Piedzīvojumi varēja sākties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-7/713155
