http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-24/715547
Mehmehmehh , priecē tas, ka atkal esat sākuši lasīt manus rakstus, paldies ! : 333
Renalds bija ļoti priecīgs,ka varēja paspēlēties ar mani, un kāpjot augšā, viņš lēkāja un trallināja. Pasmaidīju par brāļuka izdarībām un ļāvu puikam ieskriet savā istabā, kamēr pati gāju uz savējo. Milda man sekoja. Viņa bija mūsu auklīte jau sen, kopš brīža, kad man apritēja trīs gadiņi, jo arī es, tāpat kā Renaldiņš, bērnudārzā negāju, bet skolas gaitas uzsāku, mākot lasīt un skaitīt līdz piecpadsmit. Milda bija auklīte, kurai mēs uzticējāmies. Tā teikt, pārbaudītas vērtības nerūs.
- Kur tad tu tik ilgi biji pazudusi? Sen nebiju tevi redzējusi, kā tev klājas pa visu šo laiciņu? Puisēns gandrīz katru dienu taujā, kad māsa būs mājās. – sirmā, bet enerģiskā kundze pasmaidīja.
- Nu jā, sanāca kā sanāca, mainīju dzīvesvietu. Man klājas labi, un kā jums? – pieklājīgi apjautājos, meklējot skapja atvilknē visus nepieciešamos papīrus un mantas skolai.
- Arī man klājas labi.. nedaudz sāp mugura, bet tas ir ciešami. Ārsts teica, ka man vairāk jākustas, un ar šo mazo delveri mierīgi sēdēt nemaz nav iespējams. – viņa smējās.
- O jā, to jūs man nesakiet, esmu pietiekami daudz izbaudījusi uz savas ādas. – smējos līdzi. Parunājām vēl par pāris nesvarīgām lietām, līdz biju sakrāmējusi divus maisiņus, pilnus ar visām manām mācību mantām.Tobrīd iekšā ieskrēja nepacietīgs un nogaidījies Renaldiņš, uzmetis lūpu.
- Māāāaasaa! Kāpēc tu nenāc ? Es tevi nogaidījos! Ejam spēlēties ar vāģiem un bakuganiem un beibleidiem.. – viņš tikai tarkšķēja un tarkšķēja un tarkšķēja, uzstājīgi velkot mani aiz rokas. Es pasmaidīju un ļāvu mazajam sevi vilkt uz viņa istabu. Pulkstenis bija tikai nedaudz pāri divpadsmitiem, tāpēc varēju neuztraukties, ka nokavēšu vilcienu.
Kopīgi paēdām pusdienas, un es ierosināju, ka varu izvest mazo pastaigā, lai Milda nedaudz atpūšas. Renaldiņš par to bija stāvā sajūsmā. Palīdzēju viņam apģērbties, to izdarīju arī pati, un varējām čāpot uz rotaļu laukumu. Brālis ar prieku slidinālās pa slidkalniņiem, kāpelēja un brauca ar karuseli. Tur mēs pavadījām aptuveni stundu, tad devāmies mājās. Atpakaļceļā nopirku puikam lielu šokolādes tāfeli un mašīnīti viņa auto kolekcijai, lai būtu, ar ko spēlēties. Tad gan atvadījos no brāļa un Mildas, jo vēl biju sarunājusi satikties ar Sašu netālu no vilciena. Paņēmu savas mantas un uzzvanīju Sašam.
- Esmu atbrīvojusies nedaudz agrāk, kā biju plānojusi. Kur tu esi? – jautāju, izdzirdot labākā drauga balsi.
- Es pašlaik garlaikojos, nav ko darīt. Satiekamies jau tagad tai pat vietā? Varēsim parunāties ilgāk, galu galā neesam redzējušies jau vairāk kā divus mēnešus, – viņš ierosināja.
- Jāa, man tevis tik ļoti pietrūkst.. – novilku, – nespēju sagaidīt, kad atkal tevi satikšu!
- Jā, es arī , Gabī. Tad tiekamies tur pēc desmit minūtēm. – puisis teica un pabeidza sarunu.
Laimīgi pasmaidīju un paātrināju gaitu, lai ātrāk būtu tur. Manī valdīja priecīgs satraukums. Man visu šo laiku bija tik ļoti pietrūcis Sašas, vēlējos viņu satikt pēc iespējas ātrāk un izstāstīt visu, kas noticis šo divu ar pusi mēnešu laikā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-26/715830
