-”Miers, tas esmu tikai es!” mierinoša balss teica.
-”Paldies Dievam, es domāju, ka tas ir kāds zvērs, kas tā rūc!” atviegloti nopūtos.
-”Es sadūru roku pret zaru!” viņš parādija ievainojumu.
-”Ak šaumas, es aiziešu pēc ūdens!” iesaucos.
-”Nevajag, nav nekas traks!” viņš atraidīja.
-”Nu labi!”
-”Tu nu gan esi skaisti visu iekārtojusi un vel skaistāk būs ar šo!” puisis kaut ko man nolika priekšā.
-”Tā ir….petroleja?” pārsteigta iesaucos.
-”Mhmmm.”
-”Kur tu to rāvi, šeit, nekurienes vidū!!?!
-”Tas stāvējā kādu gabaliņu tālāk no mūsu mājiņas.”viņš teica.
-”Ak tā!”
-”Bet tu visu tiešām ļoti skaisti esi iekārtojusi, un tik mājīgi!”puisis atzinīgi novērtēja.
Es nosarku.
-”Labi iešu iekurināt ugunskuru un uztaisīt vakariņas.”
-”Bet zivis vai tad Tu jau noķēri?”nesapratu.
-”Ja!”
-”Labi, bet pagaidi šeit iekšā tulīt nākšu!” es iesaucos un izsteidzos ārā pa ceļam atrodot sausu jūraszāli un aizejot līdz okeānam to saslapinot. Devos atpakaļ.
-”Dod roku!” ieejot mājā pavēlēju.
-”Ak tad tomēr!” viņš neapmierināts iesaucās.
-”Dod, un bez pretenzijām!”
Martins pasniedza savu roku un es to uzmanīgi notīriju ar slapjo ūdenszāli:”Nu lūk!”
Pēc brīža Marins jau cepa zivis virs ugunskura un “istabā” spoži dzirkstīja petroles gaisma.
-”Šaumīgi mājīgi!” Martins ierunājās kad apsēdos viņam līdzās pie ugunskura.
-”Mhmmm!” novilku.
-”Hah, es pat nezinu cik Tev gadu!” iesmējās puisis.
-”Sešpatsmit, un Tev?” jautāju.
-”Drīz paliks spetiņpatdit!”
-”Kad?” ziņkārīgi paskatijos uz Martinu.
-”Neteikšu, tad tu atkal muļķosies ar visādām dāvanām!” viņš pakratija galvu.
-”Nu lūdzu!” es žēlīgi uz viņu paskatijos.
-”Nē!”
-”Es apsolu neko nedāvināt, pilnīgi neko!”
-”Neticu, tā visis saka!” viņš iesmējās.
-”Nu bet...ES ZVĒRU!” iekliedzos un tūlīt sāku smieties.
-”Njā, te mūs jau tā pat neviens nedzird!” viņš skaļi kliedza.
-”Eu neovērsies no tēmas, kad Tev ir tā dzimšanas diena? es kliedzu.
-” Pēc 10 dienām….pag ko? Es tev pateicu, es tev pateicu!” viņš skaļi kliedza un nožēlojis iesita sev pa kāju.
-”Nu paldies!” smejoties iedunkāju puisi.
-”Še ņem, uzvarētājai pirmajai!” Martins man pazniedza zivi.
-”Kas tā ir?”
-”Mazs tuncis.”
Iekodos zivī:”Mmmm, tik galshīgi...mmmm.”šļupstēju.
-”Kā nu ne, uz ugunskura viss garšo savādāk!” Martins piekrita.
Kad puisis bija apcepis arī savu gabalu mēs iegājām mūsu buduārā apsēžoties katrs savā “gultā” viens otram pretī. Petroleja mūs apgaismoja tāpēc mēs viens otru redzējām tīri labi.
Drīz vien zivis bija apēstas.
-”Klau, mēs īsti viens otru nepazīstam, tāpat būs kopā jādzīvo nekurienē kādu laiku, varbūt uzspēlējam patiesība vai risks?”Martins jautāja.
-”Laba ideja!” iesaucos.
-”Es sāku!” puisis iesmējās.
-”Oky, risks.”
-”Tātad, kādas valodas tu zini?”
-”Angļu, Amerikāņu atngļu un Latviešu!”
-”Latviešu?” puisis nesaprata.
-”Jā, esmu Latviete, Latvija ir maza valstiņa Eiropā!”
-”Latviete?”
-”Beidz brīnīties, tu jau esi uzdevis 3 jautājumus, tātad man arī ir 3 jautājumi!” zobgalīgi iesmējos.
-”Tas nav godīgi!”puisis pasmaidīja.
-”Nu...tu esi tas nūģis vai stiprais un drošsirdīgais puisis?” jautāju lai gan jau zināju atbildi.
-”Otrais variants.”
-”Labi, tev patīk daba?”
-”Nū jā, bet ne tāda kā mums kur jāizdzīvo nevis jāapskatas un...jā!”viņš pasmaidija.
-”Un pēdējais jautājums ir….kāpēc Tu nepārdzīvo par savu ģimeni, nu citi piemēram staigātu drūmi un bēdātos un…”
-”Sava bēda jau ir,” viņš mani pārtrauca.”bet kāda jēga bēdāties, neko tā pat nemainīsi.” viņš sadrūma.
-”Njāāā...klau tagad riskus!” iesaucos.
-”Labi...es pirmais!” viņš pieteicās.
-”Izej ārā un saslapini kājās līdz ceļiem!” Martins norādīja ar pirkstu uz jūru.
-”Tu traks esi?”
-”Nē, nepavisam!” viņš mierīgi sēdeja un izlikās, ka aplūko savus nagus.
-”Nu labi, bet ja man būs krampji tu būsi vainīgs!” pielēcu kājās.
