local-stats-pixel

Palmas (24)12

 58  0

Nakamā daļa, sakat vai kādam ir interese, jo ja nevienam nepatīk, nav jēgas turpināt.

-”Kur mēs...patversimies?” Martins aizelsies jautāja.

-”Meklēsim kādu alu, katrā gadijumā kaut ko zem zemes, jo dziļāk, jo labāk...bet tādu izturīgāju, lai nesabrūk!” Rinalds stāstija, likās, ka viņš nemaz nav piekusis.

-”Bet tur būs tumšs!” Zoja nez kāpēc ieminējās.

-”Mums ir kabatas lukturīši un vel 2 baterijas paciņas...gan pietiks.” Rojs cerēja.

Skrienot pēkšņi es izdzirdēju kliedzienu man aiz muguras. Zoja.

-”Kas noticis?” Martins iesaucās un strauji pagrizās. Visi apstājās.

-”Viss labi, tikai man gandrīz tas sasodītais akmens trāpija pa galvu.” Zoja pārbijusies teica.

Mēs turpinājām skriet. Tas kļuva aizvien grūtāk, jo ik pa laikam bija jaizvairās no krītošajiem akmeņiem. No vulkāna nāca tumši dūmi. Tie pārklāja debesis ar neceuredzamu segu.

-”Ak šausmas!” Zoja iesaucās.

Man pēkšņi sāka sāpēt celis, tās sāpēs bija smeldzošās, lai kā es centstos es nespēju vairs paskriet.

-”Skrieniet, atrodiet patvērumu, gan es jūs panākšu!” es apstājusies teicu un masēju savu celi.

-”Bet Luī…” Rinalds iesaucās.

-”Ejiet!” es pārtraukusi puisi pavēlēju.

-”Bet…” arī Zoja nelikās mierā.

-”Zoja, man būs vieglāk, ja es zināšu, ka ar jums viss labi.” es meitenei pasmaidīju.

Rojs uz mani drūmi paskatijās un tad aicinājis visus sekot atsāka skriet.

Draugi aizskrēja, bet Martins palika.

-”Martin ej.” es saucu.

-”Es tevi te tā neatstāšu!” viņš pasmaidīja un paņēmis mani rokās turpināja skriet cenšoties panākt draugus. Drīz vien mēs jau bijām ar viņiem.

-”Martin beidz, laid mani lejā, es jūs panākšu.” es dusīgi teicu.

-”Nepanāksi viss.” viņš aizelsies man atbildēja.

Kādu laiciņu mēs skrējām. Daudzas “uguns bumbas” lidoja pa gaisu, svaigi izspļautas no vulkāna.

-”Hey...kas tad tur?” Zaks pēkšņi iesaucās.

-”Vai tā nav ala?” es priekā jautāju.

-”Pagaidiet te!” Rojs aplūkojis alu teica un devās uz tās pusi. Viņš apskatija to no ārpuses un tad pabakstija no iekšpuses. Nāca atpakaļ.

-Tā neder, jau ar manu roku spēku ala nedaudz sagurva, ja uz tās uzkritīs kāds akmenis tad mums ir dimbā.” viņs pakaratija galvu un atsāka skriet.

Visi bija noguruši, bet doma, ka paliekot šet virszemē var beigties slikti, piespieda turpināt skriet.

-”Martin laid, nu es pati varu!” es puisim klusi teicu.

-”Esi pārliecināta?” viņš neticīgi jautāja.

-”Pilnīgi.”

Puisis mani palaida lejā un man atsākot kustēties celis tiešām vairs nesāpēja. Es priecīga, ka Martinam vairs nebūs jāpūlas sekoju draugiem.

No skaistās pludmales vairs nebija ne miņas, tikai džungļi.

-”Ei, es kaut ko atradu!” Zoja iekliedzās.

Tik tiešām tur bija ala.

-”Ideāli!” Rinalds iesaucās un tiklīdz to viņš pateica, puisim virsū uzkrita degošs akmens. Ne ļoti liels, bet pietiekams lai puisis aizdegtos. Viņš kliedza un auroja.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

Nu stāstos un pasakās ne vienmēr notiek tikai tas kas īstajā dzīvē. Nu un es nezināju, ka cilvēki nevar skriet, ja nau NEKAS nav iespējams reālajā dzīvē. Un vel es nezināju, ka pastāv džungļi un alas!;) Nepatīk nelasi, ardievu!;)

 1  0 atbildēt

Man ļoti patīk! Kad nākamā?:))

 1  0 atbildēt
Turpini un neklausies citos. Raksti kā tu pati domā
 1  0 atbildēt

Tu katru daļu nosapņo sapnī, pirms rakstīšanas? :)

 0  0 atbildēt

Tā jau ir tava problēma, ka nesaproti!

 0  0 atbildēt
Tur ir viss kas varētu notik. Tā kā LOL.
 0  0 atbildēt

Totaly agree emotion

 0  0 atbildēt