local-stats-pixel

Palmas (22)5

 118  2

No rīta pamodos, saule bija knapi tikko uzlēkusi. Palūkojos apkārt, visi vel gulēja. Martins man bija apgūlies blakus vel jo projām turot manu roku. Es lēni un uzmanīgi atlaidu puiša roku un noskūpstijusi viņu uz pieres piecēlos, izgāju no istabas dodoties ārā. Koridorī gulēja viens spilvens un sega.

-”Dīvaini.” noteicu, devos lejā pa trepītēm un nozudu džungļu biezoknī.

Es atradu kādu īsu koku un atspiedusies pret tā stumbru apsēdos. Sāka pilināt lietiņš. Pavisam klusi un mierīgi. Es dievinu lietu, tas mani iedvesmoja...dažādos veidos.

Starp kokiem varēja manīt okeānu. Tā meta baltu, draudīgus viļņus. Pāri okeāna bezdibenim ik pa laikam aizlidoja kāda kaija, kura meklēja pēc patvēruma. Mazas pilītes sāka pilēt lejā no kokiem. Zem tā paša koka, kur sēdēju pamaniju mazu skudru rindiņu. Tajā šiverēja ņipras skudras kuras iznākot ārā no tuvējās zālītes nesa dažādus labumus uz pūzni.

-”Mazās čaklās skundriņas!” nomumināju un iesmējos.

Es piecēlos un nedaudz pastaigāju pa lietu lēni dodoties uz mājas pusi.Biju tik priecīga, ka esmu dzīva un spēju baudīt pasauli.

Lietus sāka pieņemties spēkā tapēc skriešus tiku līdz nometnei un ātri uzrāpos pa trepītēm. Prom es biju apmēram pus stundu, cerams, ka neviens vel nav pamodies un nemeklē pēc manis.

Kad tuvojos guļamistabai dzirdēju klusus, garus elpas vilcienus, tātad neviens vel nebija pamodies. Ieskatijos istabā, Martins, Zoja, Rojs, Rinalds un Zaks...bet kur ir Lota?

Apgūlos atpakaļ savā gultā lai vel nedaudz varētu pagulēt, par šī rīta pastaigu es nevienam nestāstīšu.



-”Labrīt mīļā!” kāda klusa balss man čukstēja ausī.

Martins. Es pat nebiju pamanijusi, ka atkal iemigu.

-”Labrīt!” numurmināju ar pusatvērtām acīm.

Paskatijos uz istabu, visi pārējie jau bija piecēlušies.

Es izkāpu ārā no gultas un ar Martinu pie rokas devāmies uz virtuvi.

-”Labrīt!” skaļi saucu.

-”Labrīt, zini kā mēs vakar pārbijāmies...tā Lota!” Zoja iesaucās un pie manis pieskrējusi noglāstija manu plecu.

-”Kur viņa ir?” jautāju.

-’”Mēs viņu pa nakti atstājām gulēt priekšnamā...vispār jāiet viņu, to ragadu apraudzīt!” Rojs iesaucās.

Tad es atcerējos, ka no rīta ejot pastaigā, koridorī Lotu nemaniju, bet nevienam neko neteicu.

-”Es aiziešu!” Rinalds pieteicās un devās uz tiltiņa pusi.

-Nāciet abi paēst!”Zoja acināja.

Tikko mēs apsēdāmies pie galda virtuvē ieskrēja satrauktais Rinalds.

-”Nav!” viņš sauca.

-”Kas nav?” Zaks nesaprata.

-”Lotas...nav!” puisis atkārtoja.

-”Kā nav?” Martins iesaucās.

-”Kur viņa palika?”Zoja piebalsoja.

Rojs strauji piecēlās no krēsla, tā ka tas gandrīz nokrita un devās uz priekšnamu, viņam sekoja Rinalds, Zaks, Zoja un tad es ar Martinu. Mazajā priekšnamiņā mēs visi knapi ietilpām, bet Lotas tur nebija. Telpā iskatijās tieši tā pat, kā tad no rīta.

-”Viņa ir aizbēgusi!” Martins dusmīgi noteica.

-”Dievs pasarg!” Zoja iesaucās.

-”Ko mēs tagad darīsim?” arī es beidzot ierunājos, man pēkšņi meiteni palika žēl, bet tad atceroties ko viņa vakar darija es atkal izjutu pret viņu naidu.

-”Nu gan tai meitenei iekšas!” Zaks pakratija galvu.

-”Ko mes tagad darīsim?” es atkārtoju.

-”Neko, ja viņa tā ir izlēmusi tad viss.” Rinalds teica.

-”Es domāju, ka viņa ies atpakaļ pie Roberto un veco nometni.” Martins secināja.

-”Varbūt.” noteicu.

-”Labi, nāciet ēst.” Zoja lēni nomurmināja un devās atpakaļ.

-”Dranķe!” Rojs bija dusmīgs.

-”Nomierinies, pati būs vainīga!” Zaks uzsita draugam pa muguru.


Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Kad tālāk?

 1  0 atbildēt

Kuram draugam Zaks uzsita pa muguru ? emotion

 0  0 atbildēt