Otrā daļa! Sakat vai turpināt lūdzu!
''
Mēs diezgan ilgu laiku staigājāmies un runājāmies, taču drīz vien tā staigājot Martins satika savu ģimeni un atvadijies devās ar viņiem, taču es liela meitene nemetu plinti krūmos un devos uz jahtas veikalu daļu. Mamma man pirms uzkāpšanas uz kuģa iedeva 200 eiro teikdama:” Tas tev vairāk uz kuģa un ja nu reizēm savajagas, bet mana māsa Tev visu izmaksās!” Jā, to es nevaru noliegt, ka mēs esam diez gan bagāti, bet tas nenozīmē, ka maniem vecākiem pret mani tā jāizturas.
Vispirms es apciemoju drēbju veikalu kurā nopirku pieguļošu topiņu ar skeletgalvu, otrais manā sarakstā bija suvenīru veikaliņš, nolēmu kaut ko jauku nopirkt Džilai un arī vecākiem. Un tad es gribēju aiziet uz saldumu veikalu līdz pēkšņi skaļruņi uz klāja spalgi ierunājās:” Prāmm atrasts bojājums, lūdzam visiem doties uz kajītēm pēc glābšanas vestēm un nepieciešamajām, līdzi paņemtajām mantām, atkārtoju, pēc glābšanas vestēm un līdzi paņemtajām mantām, pēctam ejot ārā uzklāja lai jūs varetu droši nogādāt tuvākajā krastā ar glābšanas laivām.Lūdzu saglabājiet mieru!”
Es nedroši paskatijos apkārt, cilvēkos varēja saredzēt nemieru...protams arī es biju nemierīga un nedaudz nobijusies. Pēkšņi atcerējos filmu “Titāniks” Vai tā notiks arī ar mums?
-”Nē, tas nevar būt!” nočukstēju.
Es ātriem soļiem devos uz kajītes pusi, bet pekšņi izdzirdēju klusu, izmisīgu saucienu.
-”Mammucīt...mammuc, kur tu esi?” jautāja šņukstoša maza meitenīte staigājot gar veikalu rindām.
Es nepaliku vienaldzīga un pieskrēju pie mazulītes:” Sveika, es Tev palīdzēšu atrast mammu, labi?”
Meitenīte neko, neteica, bet pamāja ar galvu.
-”Kā sauc Tavu mammu?” es paņemot mazo aiz rokas jautāju.
-” Andzelīna.” mazā teica.
-”Andželīna?” parjautāju.
-”Jā!”
-”Āndželīnā!!!” es saucu.
Mēs klīdām pa kuģa klāju meklējot meitenītes mammu un klausij;amies kā skaļruņi ik pa laikam atgādina notikušo.
-”Meitiņ mazo Pupuķīt,te tu esi,” pēkšņi izmisusi balss iesaucās un pieskrēja mums klāt meitenītes mamma.” paldies Tev!” māmiņa priecīgi man pateicās un aizsteidzās, bet es ilgi negaidiju un skriešiem metos uz kajīti, tai grīda jau bija applūdusi.
-”Nē, kapēc es, kapēc!!!”es kliedzu pilnā kaklā.
Es uzvilku vesti un paņēmu koferi tajā ieliekot arī telefonu. Rikšiem metos augšā pie laivām pa ceļam skatoties uz izmisušajiem cilvēkiem.
-”Kāpēc, kāpēc?” es ik pa laikam atkārtoju.
