local-stats-pixel fb-conv-api

Palmas (19)5

104 0

Es MILZĪGI ATVAINOJOS, ka neliku Palmas vel nedēļu. Biju aizbraukusi uz Vāciju un kā jau zināms tur WI-FI par maksu. Komentāros varat mani lamāt un dusmoties es atļauju!:D

-”Luī, kas tad nu?” Martins man jautāja.

Pēkšņi sajutos kā krāpniece kura sākumā visu noklaušās un tad tēlo, ka nez kas noticis. Iekšēji es sevi lamāju.

-”Luī?”

-”Viss labi.” nomurmināju, bet nerādiju savu seju Martinam, nebija izspiedusies neviena asara.

-”Tiešām?”

-”Jā, es iziešu laukā!” nomurmināju un piecēlos.

-”Es nākšu līdz!”

-”Nē, es gribu viena!” stigri noteicu un devos uz izejas pusi. Man nebija ne mazākā vēlēšanās tusēt ar Martinu.

Es nokāpu lejā pa trepītēm un devos uz tuvējo pļaviņu kuru atklāju nesen skatoties pa logu. Noguļoties zļajā zālītē pavēros debesīs uz mākoņiem. Kad biju maza man likās, ka katrs mākonis ir viena bērna vēlēšanās, un kad tā piepildās mākonis pazūd, bet tagad es zinu, ka mākonis ir vien migla kas rodas zinātnisku apsvērumu dēļ, kuram ik dienu cauri lido lidmašīnas. Arī tajā liktenīgajā dienā, mana māsa aizlidoja otrpus šim mākonim un tā arī neatgriezās šai pusē. Tad šis mākoņu sapnis piederēja arī man un lai gan es zinu, ka mākoņi nav nekādi viss sapņi es tomēr cerēju, ka vel kādreiz redzēšu viņas zilās acis, plato smaidu un maigo balsi.

-”Ak, māsiņ kur tu esi?” jautāju.

Viņa mani pameta kad biju 6 gadus veca. Tad viņa bija mana labākā draudzene. Es nekad pret viņu neizturējos slikti un šķiet, mīlēju vairāk par mammu un tēti.

-”Luī, ko tu te dari?” kāda balss ierunājās, tā bija Zoja.

-”Vai kā tu mani pārbiedēji!” es iesaucos un ātri notraucot no sejas asaras paskatijos uz viņu.

-”Zini, nedusmojies uz manu brāli, viņš tā jau ir cietis un kā viņš vakar runāja par tevi, ka viņš nevēlas zaudēt vel tevi!” meitene klusi teica un apsēdās man blakus.

-”Kapēc cietis?” nesapratu.

-”Nu, viņš ir pieņemtais mūsu ģimenē, bet mēs viņu mīlam kā ģimenes locekli jau no dzimšanas.”

-”Paga, tu neesi viņa īstā māsa?” jautāju.

-”Nē, viņa vecāki no puiša atteicās aizbildinoties, ka nevēlas zēnu, viņu mērķis bija meita!” Zoja ar sāpēm teica.

-”Ak Dievs, ja es būtu zinājusi!” es iesaucus. Stulbene, es viņu tik ļoti mīlēju, bet uz puiša izmisīgajiem atvainošanās vārdiem atbildēju ar aukstu “Nē”.

-”Bet tu nezināji, viss ir labi!”

-”Kapēc viņš pats nepateica?” nesapratu.

-”Viņš nevienam nesaka, tas ir mūsu noslēpums kuru es tagad tev izpaužu.”

-”Man jādodas pie viņa, esmu uzvedusies kā pēdējā idiote.” teicu un pielēcu kājās.

-”Mhmm.” Zoja pakratija galvu.


104 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Jup, centīšos likt rakstus katru dienu!;)

1 0 atbildēt

Beidzot tu atgriezies ! : ))

0 0 atbildēt

Beidzot tu esi atpakaļ, tik ilgi gaidīju, domāju jau, ka tu par mums aizmirsi :(, bet nē !

0 0 atbildēt
Beidzot.
0 0 atbildēt
Fikfiksifiksi nākamo!!
0 0 atbildēt