No rīta pamodos no skaļiem saucieniem:”Guļavas celieties!”
Tā bija Zoja, vienmēr ņiprā Zoja.
Rojs neapmierināts iesaucās:”Bļāviens kas atkal!”
Es iesmējos un iemetu viņam ar Rinalda zeķi, skatoties viņa reakciju.
-”Ouu, fūj, Rinald, Tev derētu kājas mazgāt...un vispār, kur meta?” puisis piecēlās sēdus.
Es iesmējos.
-”Ak Tu sīkā!” viņš iesmējās un atmeta man atpakaļ smirdīgo zeki, bet tieši tai brīdī sēdus piecēlās arī Rinald uz zeķe trāpija viņam tieši sejā.
Es tā smējos, ka uz beigām vēders sāka šausmīgi sāpet un tad pat vel nevarēju beigt. Pie brokastu galda ikreiz pasaktoties uz Rinaldu vai Roju sanāca smiekli.
Kad visi jau bija notiesājuši maltīti beidzot piecēlās arī Zaks. Garšs, ne īpaši pievilcīgs puisis, bet viņš bija gudrs un smieklīgs.
-”Labrīt zeķes!” viņš iesmējās.
-”Labrīt, labrīt!” mēs atsaucām pretī.
-”Rit no rīta, tas notiks ar kurpēm?” Zaks izteica asprātīgu komentāru.
-”Kāpēc tā, uzreiz varam sākt ar lielajiem gumijas zābakiem!” arī Rinalds nepalika parādā.
-”Labi puiši, runājat par savām tupelēm un zeķēm, bet mēs ar Luī iziesim ārā papļāpāt!” Zoja teica.
Mana sirds sāka sisties straujāk, es negribēju satikt Martinu.
-”Nāc!” meitene mani saķēra aiz rokas.
Drīz vien mēs pastaigājāmies pa silto jūras ūdeni un runājām par visu ko.
-”Klau, kas Tev bija ar to...ammm….”
-”Martinu?” jautāju.
-”Jā,ja to pašu!”
-”Nu, ammm.” nezināju ar ko sākt.
-”Davaj stāsti!”
Es iztāstīju draudzenei visu no sākuma līdz pat šim brīdim.
-”Nodevējs, ar to savu Lotu!” Zoja aizšļakstija ūdeni cik tālu spēja.
-”Mhmm.”
-”Man ar reiz bija puisis, bet viņš salaida ar manu labāko draudzeni, pectam gribēja būt ar mani atkal kopā, bet es atraidīju, viņš mani krāpa. Vēlāk sāka dzert, pīpēt un tad uztaisīja pašnāvību, nolecot no skolas jumta.” meitene rūgti teica.
-”Ārprāc, un tas viss tevis dēļ?” biju pārsteigta.
-”Laikam jā!”
-”Un…” es pekšņi apklusu, es tālumā ieraudzīju to tik pazīstamo leopardīgo jaku, tik pazīstamās džansa bikses.
-”Un?” Zoja mani pakratija.
-”Bēgam!” es iesaucos un saķērusi meiteni aiz rokas jozu uz tuvāko krūmu.
-”Kas tur ir?” Zoja čukstus jautāja.
-”Martins.” atčukstēju.
Es redzēju kā puisis tuvojas tuvāk leilajam krūmam.
-”Bēdz!” es nočukstēju draudzenei.
-”Tu atradīsi mājas?” viņa jautāja.
-”Jā, es pat no šejienes redzu.” pamāju ar galvu.
-”Bet nesaki vi…”
-”Neteikšu, bet tagad bēdz!” es meiteni pagrūdu.
Viņa ātri pazuda aiz palmām.
