Priecājos, ka jums patīk un centīšos tā turēt, bet gribu velreiz pabrīdināt, ka varbūt stāstu pārtraukšu likt, jo nedēļu dodos uz nometni, taču, ja tikšu pie datora zvēru, ka ielikšu!;))
No rīta atkal pamodos pirmā.
-”Ļoti labi!” pie sevis noteicu. Es savācu savu segu, dažas drēbes, saliku visu koferī un devos prom, vēl pēdējo reizi apskatoties uz Martinu un Lotu. Atcerējos kas vakar tur notika. Es biju salauzta.
Ātri devos kur acis rāda gar piekrasti, samazinot tempu kad atrados tā, lai neviens mani neredzētu. Tā es tur gāju. Vientuļa. Salauzta. Nevienam nevajadzīga. Vīlusies. Sauli tikai tagad varēja redzēt aiz apvāršņa. Tātad biju pamodusies agri. kā liecināja mans telefons, tagad bija 6:23. Kā man pietrūka mammas. Uz SMS viņa neatbildēja. Nezinu kāpēc.
Tā ejot es nuguru un nolēmu paēnī apūsties. Neko nedarot mani atkal apciemoja tās neķītrās atmiņas kas notika varak starp Lotu un Martinu.
-”Labdien, kas jūs tada esat?” kāda sveša balss mani izbiedēja.
-”Ai, kas jūs tāds esat?” nobijusies apskatijos sev aiz muguras.
Tur stāvēja izskatīgs puisis. Brūni mati, zaļas acis, sārtas lūpas, labs augums. Mugurā viņam bija saplēsti džinsti un balts T-krekls.
-”Atvaino, ka nobiedēju, esmu Rinalds, un tu?”
-”Luī, kā tu te nokļuvi?” lielām acīs skatijos uz puisis kā uz brīnumu.
-”Avarēja kuģis...pag tu tač esi tā meitene...jā, es Tevi redzēju uz klāja.” puisis pamāja ar galvu.
-”Tiešām?” jautāju.
-”Mhmm.”
-”Skaidrs.” manā sejā atkal atgriezās drūmais skatiens.
-”Kas tad nu?” Rinalds apsēdās man blakus.
-”Es bēgu, bēgu prom no nometnes, kur ir mans draugs, kurš mani krāpj, un tas sāp.” nespēju noticēt, bet es svešinieka priekšā sāku raudāt.
-”Nabadzīte, kā lai Tev palīdz?” viņš saprotoši jautāja.
-”Nekā, man pašai ir jāpāriet tam pāri.” pasēpu seju plaukstās.
-”Nu, ja jau tu bēdz, vari nākt padzīvot mūsu nometnē!” viņš teica.
-”Jūsu, kas tad vel tur ir?”
-”Daži puiši un meitene.”
-”Paldies, es labprāt, tikai negribētos, lai viņi mani atrod.”
-”Kas viņi?” puisis nesaprata.
-”Nu tie no manas iepriekšējās nometnes.”
-”Tici man, nepamanīs, slēptuve ir koka galotnēs, gluži kā filmās, visas šīs dienas mēs smagi strādājām!”
-”Man likās, ka esam vienīgi te!” teicu.
-”Nu, tad kā būs?” puisis jautāja.
-”Labi, es ar jums!” iesmējos.
Mēs piecēlāmies un puisis mani veda aizvien dziļāk un dziļāk džungļos līdz mēs nonācām pie mazām trepītēm kas nokarājās no koka. Es pavēros augšup.
-”Woou, kā jūs visu tik labi un pa tik īsu laiku paspējās uztaisīt?” augšā ap vienu koku bija uztaisīta mājiņa un tad mazs tiltiņš uz otru mājas daļu veda pāri tukšumam.
-”Esmu mācijies kaut ko par koku apstrādi un tā tālāk.” puisis teica.
-”Ā, skaidrs.’” nomurmināju.
-”Kāp augšā!” puisis uzsauca un es lēnām pa trepēm kāpu uz augšu, tur mani jau sagaidīja meitene. Ļoti skaista. Biezi, zili krāsoti sajaukti mati, ovāla seja, zilas acis, smaidīga.
-”Sveika!” viņa iesaucās.
-”Čau!” uzkāpu uz stabilas koka grīdas.
-”Kā Tevi sauc?” meitene paņēma manu somu.
-”Luī, un tu?” pasmaidīju pretī.
-”Esmu Zoja.” viņa piemiedza ar aci.
Es apskatijos apkārt. Pēc skata izskatijās, ka tagad atrados garderobē, mazais tiltiņš veda uz palielāku māju, laikam dzīvojamo.
-”Mums būs vēl viena pāreja uz nākamo koku un tur vel lielāka koka māja.” pēkšņi ierunājās Rinalds.
-”Ak tā!” iesaucos.
Zoja man izrādīja arī otru māju.
-”Ārprāts, te ir tik forši!” es iesaucos.
Otrā mājā bija divas mazas istabas, guļamistaba un vituve.
-”Lūk, te ir tava gulta, tikai sega nav.” meitene pēdīgi noteica.
-”Nekas man ir.” es aplūkoju gultu, tā gan bija nevis gulta, bet matracis.
-”Kur jūs dabujāt matraci?” izsaucoties jautāju.
-”Zaks devās ceļojumā ar teltīm ar ģimeni uz Parīzi un matrači noderētu!” Zoja pakratija galvu.
Es noliku somu uz zemes.
-”Tagad nāc ēst, ēdina mums arī ir daudz, pateicoties Zakam, un drēbes arī daudz pateicoties mani!” meitene iesmējās.
-”Labi!” iesmējos un devos līdzi Zojai uz virtuvi. Tur pie galda sēdēja skaists puisis. Viņam bija melni mati un skaista seja. Puisim nebija krekla un varēja redzēt trenētos muskuļus.
