Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
26

Sveicieni jaukajās maija dienās. Šis stāsts ir garākais, ko es līdz šim rakstīju, tāpēc nācās sadalīt divās daļās. Patīkamu lasīšanu.

Mūžīgi pelēkie mākoņi debesīs, vientuļie vēja svilpieni un sakaltušais koks, ko ciemata iedzīvotāji apgāja ar līkumu kā melno kaķi ceļā. Marija bija viena no retajām, kas nebaidījās iet garām "Pakārto kokam”, tā vietējie dēvēja šo savādo vietu. Koks, kur no dzīves atvadījās daudzi un vienalga jauni vai veci. Visresnākajā zarā mūždien karājās virve, kas bija sasieta cilpā. Ciematnieki to daudzreiz centās noņemt, bet bezcerīgi, tā vienmēr atgriezās ar jaunu upuru, tāpēc virvi no pēdējās pakāršanās atstāja, uz zara lepnā vientulībā. Marija baudīja šo atmosfēru, kas valdīja ap koku. Par koku gāja daudz nostāstu, kas tikai vēl vairāk kurināja Marijas interesi. Viens bija, ka koks uzrunā savus upurus, pakāpeniski vilinot tos sev tuvāk, līdz tie sper pēdējo soli dzīvo pasaulē. Koks arī neuzrunāja, kuru katru, tikai "īpašos”, neviens, pat paši vecākie iedzīvotāji, nesaprata, kādi tad īsti ir izvelēs kritēriji. Ciemata vecāka iedzīvotāja stāstīja, ka par izredzētajiem kļuva gan maiznieks, kas bija ļoti dāsns, gan biznesmenis, kas pa retam atgriezās savā necilajā dzimtenē. Večiņu, koka lāsts, arī neapgāja garām, viņa savā mūžā paspēja atvadīties no trīs vīriešiem, tēva, vīra un dēla. Daudziem tai skaitā arī Marijai, radās jautājums, kāpēc viņa turpina te dzīvot, ja mīļoties cilvēki vienādi beidza, bet varbūt viņa vēlas aiziet tā pat kā viņi, kurš gan zinās, kas notiek vientuļas, vecā atraitnes galvā. Meitenei arī bija nesaprašana, kāpēc cilvēki turpina te dzīvot, ja baidās, ir taču iespēja aizbraukt tālu prom un aizmirst šo nolādētu, cilvēces aizmirsto vietu. Te nebija nekāda patīkamā dzīvošana visu gadu apmācies, slikti sakari ar ārpasauli, interneta nebūšana, grūtie lauksaimniecības darbi. Jaunietei bija dažas domas par šo, iespējams tieši iepriekš minēto apstākļu dēļ, cilvēki arī vēlas te dzīvot, kā nekā zaļš dzīves veids, visi viens otru pazīst, gandrīz kā maza komūna, kur visiem ir jāstrādā kopā, lai izdzīvotu šajā skarbajā mūsdienu pasaulē. Arī vecāka gājuma cilvēkiem bija bails no ārpasaules jauninājumiem. Šādas domas, idejas Marijai nāca galvā katru dienu ejot garām nolādētajam kokam.

 Autors: Blueberry Bear Pakārto koks 1. daļa
1.
Autora bilde
0
26
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes