Atceries Aleks Tev nav atļauts atvērt pagraba durvis, teica mana māte, norādot uz tumšu un graudainu koka gabalu. Būdams bērns es piekritu. Jā,māte. Kā ar visām neatļautajām lietām, pieauga mana apmātība ar koka gabalu. Nekad neļaujt atvērt pagraba durvis un redzēt kāds noslēpums slēpjas bija vēl vairāk piesaistošs. Nebija ta ka es nemēģināju atvērt durvis. Tās vienmēr bija slēgtas, tas bija gaidāms. Pirmos mēnešus tas bija vienīgais ko es dariju. Mēģinot sekot līdzi tam, ka mana māte aizmirsusi aizsēgt tās. Galu galā, viņa iet uz vietām uz kurām es nevaru iet līdzi gandrīz katru dienu. Ziņkārība varbūt nogalināja kaķi, bet tā deva iespēja uzzināt kas atrodas aiz durvīm. Sākumā bija trulas sajūtas. Nekad neesmu bijis talantīgs bērns. Matadata nozagta no manas mātes kamēr viņa nepievērsa uzmanību, skapis kas bija manā istabā priekš izmēģinājuma un bezgalīga pacietība priekš cilvēka kurš kaut ko vēlas. Viņa mani pieķēra un atņēma manu matadatu. Viņa mani sarāja un atstāja mani ar jēlu dibenu, apsoliju ka nekad nepieskāršos pagraba durvīm. Bet tāpat to dariju. Es biju gudrāks par viņu, viņa domāja ka man ir tikai viena matadata. Maz viņa zināja ka es viņas izvietoju visur. Viņa atrada vienu no manām slēptuvēm mēnesi pēc manas pēršanas un viņa atkal mani nopēra. Mans dibens bija vairāk sāpīgs un viņa atstāja mani ar sarkanām, sāpošām rokām. Atkal es apsolīju un pat tad kad man atņēma pusdienas, es turpināju. Kad dzirdēju kad viņa iziet no mājas, es ķēros pie darba. Vienā dienā es sapratu. Trīcot dēļ uztraukuma, es pagriezu rokturi uz leju un durvis atvērās. Negaidot mana roka steidzās aizsegt žilbinošo gaismu. Kas tas bija? Saule spīdēja gaitenī.
Tev patiks šie raksti
Un tās bija beigas?