local-stats-pixel fb-conv-api

Pagātnes Ēnas (48)0

60 0

Lūk arī 48. daļa Pagātnes Ēnām ir pienākusi. emotion

*******************************************************************************************

Agnese bija kā apmulsusi – viņa nespēja neko man izskaidrot.

Teorētiski, es arī nezināju, ko, lai iesāk. Tikai zināju, ka drīz Alberts tiks pazudināts.

- Tu vari man beidzot vismaz KAUT KO paskaidrot!?? – biju neiecietīga. Bet kā gan vari būt iecietīgs pret kādu, kas dara ļaunu…?

- Man Tev noteikti nav ko teikt! – Agnese izvairījās un jau vēra vaļā mašīnas durvis, līdz es tās ar strauju rokas kustību aizcirtu.

- Tu nekur neiesi, pirms nebūsi man paskaidrojusi! – kļuvu nepieklājīga.

- Nu, ko?? NU KO??? – Agnese bļaustījās – NU KO ES TEV VARU PATEIKT!? – viņa kļuva nevaldāma. Viņas acīs burtiski liesmoja naids, viņas seja bija dusmu pilna, un rokas vispār nekontrolēja, ko dara.

- Ko tu uz manis bļauj!? – biju apjukusi – Es neesmu tā, kas kaut ko „perina” pret Albertu!

- Zini… - Agnese, negaidīti mierīgi, iesāka – Es arī nē.

Neko neteicu, jo nespēju aptvert.

- Vai tagad varu doties? – Agnese vaicāja, it kā prasīdama atļauju.

- Tu tā arī neko man nepaskaidroji… - noteicu, novērsdama skatienu.

- Es Tev pateicu visu, lai tu saprast manu lomu šeit… - Agnese runāja aplinkus – Un labāk pasteidzamies, pirms Alberts nav pa visam izputināts.

- KO? – nesapratu.

- Braucam!!! – Agnese nemierīgi uzsauca, un atvēra mašīnas durvis.

Es nezināju, ko teikt, kā rīkoties. Bet kaut kas man lika atvērt blakussēdētāja durvis un iekāpt mašīnā līdzi Agnesei.

***

Pa ceļam Agnese kaut ko vairāk paskaidroja. Viņa atzina, ka tagad rīkojās kā nebija plānojusi, jo viņa negaidīja, ka nāksies man visu izskaidrot, līdz ar to plāni paātrinās un viņai vairs nav laika gaidīt.

- Mums ir jāaptur konference. – Agnese runāja kā detektīve – Vismaz nedrīkstam pieļaut, ka Alberts paraksta dokumentus…

- Bet, kāpēc tu tad sadarbojies ar viņiem, ja tomēr palīdzi Albertam? – jautāju ieienteresēti.

- Tāpēc, ka tas bija vienīgais veids kā viņam palīdzēt… - Agnese „ar vienu aci” skatīdamās uz ceļu un uz mani, noteica.

- Nu, jā… Laikam, jau… - piekritu. – Bet, kāpēc tu nebrīdināji Albertu? – kaut kas tomēr man nebija īsti skaidrs.

- Tādēļ, lai noķertu Sandi, mums vajadzēja panākt, lai konference notiek. Bet, ja būtu to izskaidrojusi Albertam, tad viņš uz to neierastos, un Sandis tā pat tad saprastu, ka es palīdzu Albertam.

It kā likās muļķīgi ticēt Agneses teiktajam, jo pirms brīža redzēju ko citu… Taču iekšēji jutu, ka viņa tagad nemelo.

- Bet es taču varu aizsūtīt Albertam SMS, lai viņš neparaksta tos dokumentus… - man ienāca ideja prātā.

- Un tu domā, ka viņš dēļ tava SMS, ko pat iespējams neizlasīs, tos neparakstīs? – Agnesei bija taisnība. Taču es vismaz mēģināju.

Protams, kamēr braucām no Alberta nevienas atbildes ziņas neatnāca.

- Cik tālu vēl? – nepacietīgi jautāju.

- Vēl ir kādi 20km.- Agnese, skatoties uz apkārtni, sprieda. – Viņu tikšanās ir ārpus pilsētas.-

- Cerams, ka paspēsim laikus… - klusām nospriedu.

Jutos diezgan bezspēcīgi, jo nevarēju nekādi Albertam palīdzēt. Jutos arī slikti, saprazdama kāda liekulība valda/valdīja apkārt. Šķita dīvaini ticēt cilvēkiem, kas melo, tad saka taisnību. Grūti nošķirt… Bet nākas – jo kaut kam taču ir jātic…

Cerēju, ka Agnese patiešām beidzot saka taisnību, un nepievils Albertu, un nu jau mani arī.

Es negribēju, lai sagrauj Alberta smagi ieguldīto darbu.

Agnese pa ceļam daudz ko paspēja paskaidrot, kā arī izskaidroja savu pazīšanos ar Sandi, un izstāstīja, kas viņš tāds vispār ir. Viņa izskaidroja lietas no aizsākumiem, un kas un kā.

Šķita ticama Sanda rīcība pēc stāstītā.

Tikai nesapratu, kā Alberts par šo sazvērestību neko nenojauta…

***

Beidzot arī bijām klāt.

Ēka laistījās saulītē, jo tā bija daudzviet apstiklota. Tā izskatījās grandiozi. Visos logos spīdēja saule, taču daži logi bija nosegti ar žalūzijām.

- Tu zini, kur tieši tā notiek? – jautāju, ejot pa bruģēto ceļu uz ēkas galveno ieeju.

- Precīzi nē, bet to mēs ātri noskaidrosim. – Agnese kāpa pa betona trepītēm.

- Galvenais ir cerēt, ka Alberts nebūs parakstījies… - Agnese, ar mugurpusi atvērdama stikla durvis, cerēja. – Jo citādi situācija ir bēdīga… - Agneses pēdējā vārda beidzamie burti norāvās, jo viņa, ieejot iekšā, redzēja, kā Alberts, turot rokās portfeli, kāpa lejā pa trepēm.

Konference bija beigusies.

Sandis no muguras smaidīgs nāca.

- Mēs nokavējām…? – klusi, nostājusies Agnesei līdzās, jautājot secināju.

- Tas nevar būt… - Agnese nespēja noticēt, ka Sandis tiešām savu panāca.

- Tikai nesaki, ka konference ir galā un dokumenti parakstīti!? –Agnese , lūkodamās Albertā, jautāja.

60 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000