10.daļa. 
Šodien ieliku vēl vienu daļiņu. :)
Lai labi lasās! 
Iegāju mājās, aizvēru aiz sevis durvis, taču uzreiz pēc pus sekundes tās atvēra Haralds, vēl nokliedzot - Dārta!
- NU, KAS IR?? - bļāvu pretī, kad gāju augšā pa kāpnēm.
- Pagaidi! Tas ir. - Haralds parāva mani aiz rokas, un strauji noskūpstīja.
- UN? - teicu, kad skūpsts bija galā - Tu domā, ka noskūpstīsi, un viss tas visu mainīs.??
- Nu.. Es vismaz tā cerēju. - Harlds uztaisīja bērna seju.
- Ak kungs! - nopūtos, un turpināju iet pat kāpnēm - Jā..Skūpsts bija lielisks, beeet tas neko nemaina.
- Bet, kas tad ir jāmaina? - viņš pieskrēja man priekšā - Tu gribi teikt, ka apvainojies par to, ka es pārgulēju ar to meiteni pirms divām nedēļām? -
- Ā... - teicu - Un tas Tev nešķiet nekas tāds?? -
- Nuu, tu varētu šā uzvesties, ka mēs būtu kopā, bet tad jau mēs nekas nebijām vēl... - Haralds runāja diezgan pareizi, bet, tomēr.
- Be tik un tā. - teicu - Tad iznāk, ka tu esi tāda veida zēns. -
- Neesmu, vienkārši, kā es varēju iedomāties, ka tevi vispār vēl jebkad satikšu, jo nebiju redzējis gandrīz gadu, tādēļ, ka pazudi no tās ballītes toreiz. -
- Es pazudu? -
- NU, jā.. Tevis vairs nebija, kad atgriezos istabā. -
- Tieši tā. - lepni teicu - Tādēļ, ka tu tur nebiji no sākuma, kad teici, ka būsi, bet pats tu pazuudi pirmais. -
- Man vajadzēja iziet. - Haralds paskaidroja - Bet tas nebija ilgi...
- Mhm, pa to laiku man uzmācās piedzēries čalis, un es "līdz kaulam" sastrīdējos ar savu labāko draudzeni, un tādēļ man nācās doties prom, jo tevis arī tur nebija līdzās. - nokāru galvu, jo sajutos slikti, kad atminējos pagājušo vasaru.
- Tiešām? - Haralds jutās vainīgs, ka atstāja mani vienu. - Es nezināju. Man likās, ka tu vienkārši pazudi.
- Man likās, ka tu tā vienkārši pazudi. - teicu.
- Bet tagad es esmu šeit, tev līdzās. Nekas slikts nenotiks ar tevi. - Haralds apskāva mani.
- Es gribu braukt prom no šejienes. - šņukstot uz Haralda pleca teicu. - Man pietiek šī visa. -
- Labi. - Haralds ieskatījās man acīs - Kā vēlies. -
- Nu, labi. Iešu tik pateikt draudzenei, ka dodos prom. - un devos lejup pa kāpnēm, lai dotos pie Liānas. Haralds palika kāpnēs.
Paskaidroju draudzenei notiekošo, un viņa negribīgi piekrita, ka dodos prom.
- Kā vēlies. - Liāna noteica.
- Labi, čau tad! - apskāvu Liānu. - Tad, ja kas, zvani. - ejot prom, noteicu.
Draudzene piekrītoši pamāja ar galvu.
Ienācu vēl mājās, lai atvadītos no Haralda. Taču kāpnēs viņa nebija.
- Ajj. - nopūtos. - Nu labi. - jau vēru durvis, lai ietu prom, kad no muguras nosauca Haralds - Dārta! Pagaidi, es ar šīm mantām tik ātri nemāku pārvietoties. - viņš iesmējās.
- Kādām mantām? - pagriezos pret pusis, kas turējos rokād vienu ceļa somu, uz muguras mugursomu, un rokās vēl sporta maisiņu. - Uz kurienu tu? -
- Kā kur? - viņš nesaprata. - Tev līdzi, protams.
- Pag, ko? -
- Tu domā, ka tagad atkal ļaušu tev vienai aizbraukt prom? - Haralds pienāca pie manis.
- Nuu.. - nezināju, ko atbildēt.
- Man taču tagad arī ir dzīvoklis Rīgā. Un kāda starpība, kad es tur aizbraucu, tā pat pēc trīs dienām jābūt darbā, un truklāt tagad varu doties ar tevi reizē. Protams, ja vēlies... - Haralds paskaidroja.
- Āaa, pareizi. - iesmējos - Jau piemirsās. Protams, ka vēlos ar tevi braukt.
- Nu tad ejam uz mašīnu! - Haralds, ar tā jau aizņemtām rokām, bet tomēr atvēra nama durvis man. - Lūdzu.
- Paldies! - pasmaidīju, un abi devāmies uz mašīnu.
