Es nepratīšu to visu izstāstīt,
Tāpēc ļauj man uzrakstīt.
Sniega pārslām krītot aiz loga,
Nebaidos ne no ļaunuma, ne spoka.
TIkai lēni rakstu šo dzeju,
Pirksti uz klaviatūras izdejo valsim līdzīgu deju,
Kamēr uzacis domājot raustās,
Un pelēkās šūniņas domājot kustās.
Kādu likt nākamo vārdu veltījumam,
Tev ,man nezināmam radījumam.
Nu labi nezināmam un iedomātam,
Taču noteikti dzīvam un esošam cilvēkam.
Ko , lai tev velta?
Vai asus vārdus, lai esi kā zibens sperta,
Jeb varbūt jūtu pilnu kaucienu,
Vai žēlabainu pēc palīdzības saucienu?
Es nezinu ,ko ,lai tev velta,
Bet pirmā kāja uz priekšu sperta,
Pirmās rindas un panti tapuši
Uz ekrāna salekuši.
Es nezinu ,ko tu vēlies lasīt,
Vai cukuru pār tavām lūpām kaisīt,
Vai bērt sāli uz senām brūcēm
Un kamēr pie sevis ļauj piesūkties dēlēm.
Es nezinu vai tavai sirdij labāk patiks
Ja izrādīsies ,ka šie vārdi pie manis paliks,
Jeb varbūt vēlies tos redzēt visur
Tā, ka krīt uz nerviem un acīs dur.
Es nezinu vai kādā vārdā man tevi devēt,
Es nezinu vai uzzinot,kas esi nāksies liesmas svēpēt,
Vai vienaldzība iesaldēs sirdi,
Un iznīcinās manu dzirdi.
Es nezinu vai tu esi dāma,
kura lasa šo rāma,
Vai ,tomēr, vīrietis,
Kuram ,lasot smiekls izkritis.
Nezinu vai tu spēj novērtēt manas pūles,
Kad rakstu kā kamanas kas slīd uz špūres.
Nezinu vai tev jau nav apnicis rakstītais mans,
Un jau lēnām metās kauns.
Bet man tev padoms niecīgs,
Taču tajā pat laikā spēcīgs,
Nenokar galvu,
Neļauj sevi glaudīt pret spalvu.
Celies kājās un mīli sevi,
Jo tu taču zini,savādāk nemīlēs arī citi tevi.
