local-stats-pixel

Overthinking ~84

127 1

Aukstā dvēsele aukstajai dvēselei roku uz pleca liek. Auksta dvēsele blakus aukstai dvēselei aukstā vakarā mieg.
_

•Pēc pāris nedēļām•
_
Šīs nedēļas aizritēja vienmuļi, pārsvarā es gāju uz treniņzāli (pašlaik, tā bija visa mana dzīve), ēdu, gandrīz nesarunājos, bieži pastaigājos... Gandrīz vienmēr tas bija Kristofers, kas ar mani pastaigājās, bet dažreiz, man nemanot pieslīdēja klāt Gabriels. Mēs nekad nerunājām, vienkārši staigājām.
Bet ar Kristoferu bija savādāk, viņš visu laiku, nepārtraukti runāja. No vienas puses man tas patika, no otras nē.
Šīs nedēļas bija manis meklēšana. Un es nezinu, vai man izdevās, atrast sevi, vai nē.
_
Mani pamodināja grabēšana pie durvīm. Kāds slēdz vaļā manas durvis. Pie sevis sāku skaitīt. Tas vienmēr mani nomierināja. Domāju par to, ka tas viss ir sapnis, tavs iztēles auglis, neviena pie durvīm nevarētu gadīties, nakts vidū. Un ja,nu tas notiek? Klusām piecēlos no gultas, vajag kādu smagu priekšmetu. Es aiztāvēšos. Es cīnīšos.
TAS vēra vaļā durvis. Viņš gāja, taisnā ceļā uz manu istabu. Mēness apspīdētajā istabā, klusām atkāpos uz balkona pusi. Ja kas, lēkšu. Nē, es nebēgšu.

No sākuma redzu siluetu, muskuļotu, ja es nebūtu šādā situācijā, es padomātu- diezgan seksīgs. Bet par nelaimi, es esmu šādā situācijā, man trīc kājas, viņš noteikt varētu sadzirdēt manu trīcošo elpu.
-Mela?- vīrietis pagriezās pret mani.
-Ak, Dievs, Kristofer!- es nometu lampu, ko turēju rokās, un skrēju viņa skavās. Viņš mierinoši glāstīja man galvu, kā man tas riebās, ka viņam tas sanāk, es vienmēr šādos brīžos jutos vāja un to es ienīdu.

Jau kādu laiku šņukstējusi, es viņu strauji atgrūdu. Ak, Dievs, kas ar mani notiek?! Vīrieša apkampienos slīkstu.
-Kas notika?- viņš nāca man tuvāk, par tuvu.
-Kāpēc Tu esi šeit?- es jautāju.
-Es Tev ko, vēlējos parādīt- viņš maigi saķēra manu roku, nebiju pieradusi pie tādām mīļuma pazīmēm, ko tas vispār nozīmēja? Es izrāvu roku, princis uz sekundes daļu izskatijās aizvainots, bet tad pagriezās, ielika rokas bikšu kabatās un gāja pa priekšu.
Ejot es apmaldījos, nesapratu kur esam nonākuši, es šādu vietu neesmu redzējusi. Es apstājos un gaidīju kamēr viņš pagriezīsies pret mani. Viņš pagriezās.
-Nu Mela, nāc- viņš lūdzās. Es nezināju, vai vispār to gribu. Man patika princis, bet es nejutu neko vairāk par patikšanu. Es negribēju būt viņa sieva, es nevēlējos viņu. Viņš bija izskatīgs, bet ne manām acīm perfekts. Viņš, nepārprotami, bija jauks, bet ne man. Es neredzēju, neko ar viņu.
Attapos tikai tad, kad viņš mani pārcēla par plecu. Sāku dauzīt viņam pa muguru, kliegt nekliedzu, smieties nesmējos, es vienkārši dauzīju pa muguru, nejūtot nekādas emocijas, varbūt vienīgi dusmas, man nepatika pieskārieni. Bet tad, es iedomājos, ka tas ir mīļi, jauka izpausme. Es pārstāju sist viņam un smagi nopūtos, mazliet pat pasmaidīju.

Apstājāmies.
-Kristofer, ko mēs šeit darām?- es biju nedaudz aizkaitināta.
-Mēs runāsim, man jau apnika, ka Tu šajās dienās visu laiku blenz vienā stūrī- izbolīju acis.
-A ja nu es nerunāšu?-
-Tu jau runā, tas ir daudz. Mums ir jāsaprot, kas notiks- vēlreiz izbolīju acis, man nepatika nopietnās sarunas.
Viņš apsēdās, mēs bijām telpā, kur visā sienas daļā bija logi. Pavērās burvīgs skats uz dārzu un spožo pilnmēnesi, bet tagad man prātā nebija elpu aizraujošais skats.
-Mums nav par ko runāt- tā bija taisnība, es nezinu ko viņam varētu teikt.
-Toties, man gan ir- viņš bija nesatricināms. Pāris sekunžu pauze.
-Kā Tev patīk šī vieta?-
-Nopietni? Tu man to pajautāji?- es cēlos kājās, bet princis maigi mani pagrūda atpakaļ,- Auu,-
-Piedod, paliec- viņš man atkal lūdzās, es paliku,- labi, es nevaru saņemties- viņš to sakot, maigi glāstīja manu delnu. Sajūta bija sasodīti laba.
-Tad saņemies, savādāk es aizmigšu- tā nebija taisnība, man ne prātā nebija gulēšana, viņa maigie glāsti visu sarežģīja.
-Labi, runa par mums- to pasakot es sakodu zobu, bļāviens, tikai ne to.
-Kādā sakarā, Tu glāsti manu roku?- es maigi saķēru viņa pirkstus, tā likdama pārstāt glāstīt mani.
-Par to arī gribēju pārrunāt- viņš kautrīgi pasmaidīja, -Mela, Tu man patīc,- ak nē! Tikai ne to!- un es domāju par mums, varbūt mums kaut kas sanāks...-
-Nē nesanāks, es braukšu prom- pasakot šo teikumu, es sapratu, ka es tiešām tā domāju, tas būs pareizi. Pa kuru laiku viņš manī ieķērās?
-Tu nedrīksti!- viņš piecēlās sēdus, balsī bija dzirdams izmisums, -kāpēc? Tā nedrīkst? Es Tev atzinos patikšanā, to vēlētos katra meitene- ak Dievs, kā viņš, ar šo teikumu mani nokaitināja.
-Zini, Kristofer, es neesmu kura katra meitene un Tu neesi pasaules naba, un Tu nevari dabūt visas meitenes- es biju dusmīga, un pat ļoti.
-Es zinu, piedod- varēja redzēt, ka viņš nožēlo, bet tas meatkausēja manu sirdi.
-Un ja jau, visas meitenes to vēlas, tad ņem viņas, visas pēc kārtas...- pēc šī teikuma viņš mani noskūpstīja. Jā noskūpstīja, pieliecās un strauji piespieda lūpas manējām klāt. Uz sekundi apmulsu, nu labi, es atļāvu sevi skūpstīt... Viņš ievija pirkstus manos matos un skūpstīja maigi. Tā itkā es būtu porcilāna lelle.

Plīkšķis pa seju.
-Ko Tu atļaujies?- es biju izmisusi, nezināju kur likties.
-Paliec, nebrauc prom- viņam mans pliķis neko nedeva.
-Liec mani mierā, un neatļaujies vēlreiz mani noskūpstīt- es draudēju.
-Un ja nu?- un viņš liecās, atkal, man klāt. Es pinķerīgi atbrīvojos no viņa un skrēju prom. Vienalga uz kurieni. Ka tik prom.


_
Es apmaldījos. Es zinu, ka neaizskrēju pārāk tālu no istabas, bet ka tik prom. Apmaldījos jau pirmajos divos gaiteņos.
Nezināju ko darīt... Atpakaļ jau nu es patiešām nejiešu, bet uz priekšu arī nebūtu prātīgi, iemaldītos vēl vairāk. Es stāvēju un domāju ko darīt.
-Apmaldījies?- es sabijos, kad man aizmugurē klusā, pievilcīgā, NE KRISTOFERA balsī, ierunājās puisis.
Pagriezos. Gabriels. Iepletu acis. Bļāviens, no kurienes viņi izlien?

127 1 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Jā, turpini! Ar nepacietību gaidu nākamo daļu emotion
2 0 atbildēt
Turpini emotion
1 0 atbildēt
Nu tu gan beigās uzdevi dumju jautājumu!!! Skaidrs, ka jāturpina.
0 0 atbildēt
Protams ka turpini😂👌👍
0 0 atbildēt