local-stats-pixel

Overthinking ~110

 95  1

Pieceļos no gultas un veiklības iemiesoja dēļ, ieleju sev klēpī viskiju.
Nolamājos, sev zināmajos, rupjajos vārdos un tikai tad, attopos, ka manā priekšnamā kāds/ kādi ir.
Vēlreiz domās sevi nolamāju, par gudru domu piedzerties. Šī situācija būtu jaukāka, ja es būtu ar skaidru prātu. Man jākoncentrējas. Ko es darītu?
Nezinu, nav ne jausmas.

No istabas stūra paņemu savu ģitāru, no rīta šis gājiens man liks smieties, pie sevis nodomāju un pasmīnu, par vismaz tik daudz saprātīgām domām. Aizstreipuļoju, ar ģitāru rokās, līdz durvīm un viegli paveru tās. Redzu divus siluetus, kuri ir cieši viens otram klāt, pārāk cieši. Pag? Ko? Manā mājā... Mīlējas? Un šeit, man rodas pietiekami daudz drosmes, lai iznāktu no istabas.

Pirmais, ko ieraugu ir meitenes seja, kura ir pievērsusies griestiem un murrā, (nopietni, šī doma rīt liks smieties, es ceru) un puiša augums, kas pašlaik uzceļ meiteni uz letes un izmisīgi skūpsta meitenes kaklu. Ja nebūtu šāda situācija, es padomātu- nē... Diez vai. Ja es turpināšu stāvēt un skatīties, viņi sāks atkailināties, un to, nē paldies, es nevēlos.

Skaļi ieklepojos. Pirmā meitene pagriež pret mani seju, pirmais ir šoks un tad kauns, un tad dusmas. Iedomīgi skatos uz viņu. Kā viņa, tā es.
Nākamais pagriežas puisis. Tajā brīdī es noģībstu. Mani ķermeņa locekļi kļūst slābans un vairs neklausa mani. Tumsa. Pēdējais, ko redzēju ir Harija acis, kuras veras manējās. Nezinu, varbūt es jūku prātā.

_
Smagākas paģiras neesmu pieredzējusi.
Kad atveru acis, pirmais, ko saprotu, ir tas ka man nav bikšu un krekla, es esmu plika, melnā mežģīņu krūšturī.
Otrais ir tas, ka man sāp galva, Jack Daniel atstāj pēdas.
Trešais ir tas, ka es atslēdzos, jo redzēju Hariju.. Šajā mirklī, es pieķeru sevi domājot par Hariju. Es domāju, ka es redzēju viņu? Ko? Hariju? Strauji pieceļos sēdus, aptinu sev apkārt segu un steidzos, pretī vafeļu smaržai. Virtuvē notiek liela rosība, puisis ar muguru liekas tik mierīgs. Varbūt ēdiens izglābs pasauli?

Harija roka pieklusina manu kliedzienu. Harija roka apķer mani. Harija augums piekļaujas man. Harijs noslauka manas asaras. Varētu, tik daudz teikumu izdomāt ar sākumu "Harijs", bet tas viss šķiet kā sapnis. Viegli sev iekniebju un tad stiprāk. No vietas kur kniebju sev, sāk tecēt asinis.
-Es esmu īsts,- Harijs pie auss nočukst, viņa elpa liegi kutina kaklu.
-Pierādi,- es nočukstu. Puisis ieskatās man acīs, ar tādu maigumu, ka es gandrīz izkūstu, un acis jau pateica daudz, un tad viņš tuvojas manām lūpām. No sākuma ir mazs pieskāriens, pēc kura jādomā, vai lūpas vispār saskārās, vēlāk seko maigs skūpsts, skūpstīts tā, lai neizbiedētu mani, un tad seko strauja kustība, kas liek lūpām saskarties, jau pārliecinātāk, lūpas uzsāk nebeidzamu deju, viena ar otru. Skūpsti kļūst uzstājīgāki un drošāki, tas atsauc meiteni, ar kuru viņš vakar mīlējās. Es strauji atkāpjos, pie viņa paliek mana sega, tagad tas netraucē.
-Kā tas iespējams?- es čukstu, novērsusi skatienu no viņa. Jūtu karstu, iekāres pilnu skatienu, vērstu uz sevis.
-Es izdzīvoju!- viņš čukst pretī.
-Kāpēc neatgriezies? Kāpēc nepaziņoji? Kapēc, tieši tagad? Kāpēc ar meiteni, sev blakus? Kāpēc, Tu mani skūpstīji? Ko vispār Tu šeit dari? Kas notiek ar manu dzīvi?- mana balss kļuva skaļāka un uzstājīgāka,- Harij, kāpēc tagad? Kur Tu biji, kad man tevi vajadzēja? Nestāvi te un neskaties uz manis! Ej prom! Es vēlos, lai Tu ej prom!-
Sekundi viņš uz manis skatījās, lai pārliecinātos vai es runāju taisnību, tad puisis izbrauca ar roku caur saviem matiem un smagi nopūtās, it kā lemdams, ko labāk darīt.
Viņš paņēma savas mantas un aizgāja. Tik vienkārši, kamēr es plika virtuvē sēdēju uz zemes un izmisīgi raudāju, krūtis man smagi cilājās un man trūka elpas.
Viņš atstāja mani. Atkal. Un es tik izmisīgi, vēlos, lai viņš nāk atpakaļ. Viņš nedrīkst pazust, tad kad man viņu visvairāk vajag. Nekad, viņš, nekad, vairs nevar pazust no manas dzīves, bet ja viņš iet, tad pa visam un tālu prom. Cik reizes, man ļaut, viņam salauzt manu dvēseli?

Pievienotie video



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000