Otra puse [3]0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Otra-puse-2/794150

Kad izeju no mājas un aiz sevis klusi pieveru durvis, pelēkajās debesīs nodārd pērkona grāviens un pār manu augumu sāk slīdēt aukstas lietus lāses, netipiskas augusta beigām. Tās atgādina skaudras sāpju asaras, samērcējot pelnu pelēkos, īsi krītošos matus, ādu un drēbes. Debess asaras šķietami piepilda katru manu šūnu, iesūcās sirds brūcēs un aizskalo visas šaubas un mūžīgās bailes. Es paceļu galvu, ļaujot matiem atkrist uz atpakaļu un sajūtu lāses traucamies tieši manī. Aizveru acis un klusi ieelpoju viegli sāļo gaisu.

Ielas ir pilnīgi tukšas un klusas, neviena cilvēka, nevienas mašīnas. Mani soļi ir vienīgie kas rada skaņu uz slapjā asfalta. Klusums ir atbrīvojošs un tīrs. Pēc mūžīgā elektrisko mašīnu trokšņa ir patīkami sajust un iztēloties, ka pasaulē esmu vienīgā.

Nodarbinātības ēka atrodās pašā pilsētas centrā un izskatās tā, it kā būtu veidota no sīkiem, viegli mirdzošiem stikla gabaliņiem. Tā ir augstākā celtne pēc Valdības ēkas un gluži vai izkliedz savu nozīmīgumu kopienas veidošanā. Kad ar dziļu izelpu paveru smagās durvis un ieslīdu uzgaidāmajā telpā, sejā ietriecās trauksmainas cilvēku sarunas un čuksti. Šeit šķietami ir sapulcējušies visi kopienas skolnieki.

- Pīrsas jaunkundz, - mani uzrunā valdes galvenais loceklis, vecs vīrs ar izvalbītām acīm, pelēku, neizteiksmīgu seju un sīku, apaļu ķermeni. Viņam pie krūtīm ir lepni piesprausa kopienas sarkanā zīmoga piespraude. Atceroties vakar notikušo un nogalinātos cilvēkus Otrā pusē, kaklā sajūtu rūgtu kamolu. - Mēs tieši tikko pabeidzām sadalīties pa nodarbinātības grupām. - es mulsi pasperu soli uz priekšu un ar skatienu ceļoju pa cilvēkiem, cenšoties atrast kādu pazīstamu seju vai uzmundrinošu smaidu. - Liksim jūs septītajā grupā. - vīrietis pašapmierināti pasmaida un norāda uz pašu mazāko grupu telpas otrā galā.

Šeit ir trīs puiši, visi nedaudz vecāki par mani un meitene, kuru esmu ievērojusi savā klašu grupā. Viņi visi izskatās gluži tāpat kā visi pārējie kopienas skolnieki. Savās pelēkajās, no cietā auduma šūtajās drēbēs, ar bālajām, neizteiksmīgi nomāktajām sejām viņi vairāk atgādina jau mirušas, vien vāji eksistējošas būtnes, nevis dzīvojošus cilvēkus. Palūkojos stikla sienā un izbijusies ieplešu acis. Arī es tāda esmu. Es esmu viena no viņiem. Tās pašas gurdās acis, nomāktais, stiklaini neredzošais skatiens, bālā seja, noslīdējušie lūpu kaktiņi. Novēršos un pievēršos pirkstu galiem.

- Ko jūs domājat par elektrības pazušanu? - meitene ar nakts tumšajām acīm uzrunā mūs drošā, nedaudz raupjā balsī. Viņas acīs mirdz mazas, neko nesakošas liesmiņas. Kaut arī viņas seja ir nomākta un uzacis nedaudz sarauktas, skatiens ir dzīvs un aizrautīgs, un gluži kā nakts debesis, viegli trīss. - Kā jums šķiet, kas to izraisīja? - neviens pat nepaspēj atbildēt, kad man aiz muguras atskan valdes locekļa čerkstošā balss. - To jūs šodien uzzināsiet. - ieraudzījis mūsu satrauktos skatienus, viņa lūpu kaktiņā iezogās apmierināts smaids. - Tas ir jūsu grupas darbs- dosieties uz galveno strāvas paneli un to noskaidrosiet. -