Oblivion (5)3

Sāji nopūtos. Man nevajadzētu censties sevi apmānīt, mēģinot sev iestāstīt to, ka Edijs man aizstās Naelu. Bullshit. Pat ja man būtu desmit tūkstoš Ediju, es vienalga izvēlētos vienu Naelu. Tikai viņš bija ar mani, kad man to vajadzēja. Viņš bija mans labākais draugs un daļa manis. Sajutu kaut ko sāļu pie lūpas un atskārtu, ka esmu sākusi raudāt. Sirds drebēja nemierā, un sirdsapziņa kā slīdrādē meta acu priekšā visas atmiņas ar Naelu. Tos vakarus, kad viņš mani mierināja. Mūsu sarunas. Pieskārienus. Skūpstus. Mīlēšanos. To, ka viņš tikai zināja, kāda es esmu, jo tikai viņam es atklājos.

-Pietiek,- es noelsos un saķēru galvu, atceroties viņa skumjās acis, kad toreiz Katrīnas kāzās viņu pametu.- Lūdzu,- es runāju ar sevi,- Lūdzu, pazūdi no manas galvas.. Lūdzu..- es iesmilkstējos un atspiedu galvu pret džinsos tērptajiem ceļiem. Kaut kur tālumā es dzirdēju smieklus un mūziku, kas lika man domāt, ka esmu nošķirta no pasaules, ieslēgta savā mazajā pasaulītē. Mana pasaulīte bruka kopā pa drupatai, un es nezināju, kur likties. Vairs nespēju apvaldīt drebuļus un sāku rupji lamāties un sist pa mašīnas jumtu. Tik liela histērija man sen nebija bijusi. Es gribēju izšķaidīt visu, kas bija manā redzes rādiusā, ja tas man ļautu atgūt manu Naelu.

Pat nebiju pamanījusi, ka Edijs bija man pievienojies. Viņa rokas bija ap mani un mierināja, pat tad, kad es pacēlu dūres pret viņu un vīrieti nolādēju. Viņš aizvien palika mierīgs un mani turēja, līdz es vienkārši nespēkā atspiedos pret viņa plecu un aizvēru acis. Pēdējais, ko redzēju, bija kā saule pazūd aiz horizonta, un vēlējos, kaut spētu izdarīt to pašu.

-Es tev nedarīšu pāri,- Edijs nosolījās un uzvilka man kapuci pāri galvai.- Čuči.

***

Naels.

-Nael, lūdzu, apsēdies,- māte sacīja, dzerot kafiju,- Tu mani padarīsi traku ar to staigāšanu.

Tas mani galīgi izveda no pacietības un es ar dūrēm uzsitu pa galdu un cieši ieskatījos viņai acīs,- Vai tas ir tāpēc, ka atkal mani sauksi par savu jaunības kļūdu?- es uzrūcu un viņa satrūkās. Brīdi viņas acīs parādījās mulsums, taču tas ātri nozuda. Kā parasti, maska.

-Tas ir tevis paša labad,- viņa stingri atteica un nolika kafijas krūzi malā, sakrustodama rokas uz krūtīm,- Kā tu vispār zini, ka tas dēls bija tavs? M?- viņa ar skatienu mani izaicināja un viltīgi pasmaidīja,- It kā tu nezinātu, kādas ir sievietes..

-Saskati viņā līdzību ar sevi?- es minēju. Mātes seja piesarka dusmās un viņa kļuva patiešām nikna.

-Paklausies,- šoreiz viņa izklausījās patiešām nokaitināta,- Tu ar mani tā nerunāsi. Tas pirmkārt. Otrkārt, es darīšu visu, lai jūs nebūtu kopā. Es neļaušu tev sabojāt dzīvi ar to skuķi. Treškārt..

-Pietiks man uzskaitīt, kas man jādara,- es uzrēcu,- Es esmu pieaudzis vīrietis. Un tu viņai vairs nepieskarsies. Tev skaidrs?-

-Neuzdrošinies tā runāt ar māti!- Damiens iejaucās sarunā, un es viņam uzmetu nicinošu skatienu,- Nemaz neskaties uz mani tā. Tu zini, ka rīkojies nepareizi, izlikdams visas savas ķibeles uz māti.

-Tu vispār nejaucies,- es piedraudēju. Nebūtu pirmā reize, kad sakautos ar brāli. Damiens bija memmes dēliņš. Ja es biju līdzīgs tēvam un saskatīju autoritāti tēvā, tad Damiens bija pretmets. Viņam mamma bija viss. Brālis nikni kaut ko noteica un izgāja no istabas, aizcirzdams aiz sevis durvis. iestājās neliels klusums, kad māte ieklepojās un lietišķi uzlūkoja mani.

-Un kādi ir tavi tālākie plāni, Nael?- viņas acīs pavīdēja ieinteresētība. Manai mātei dzīve un bizness bija spēle, kuras noteikumus, viņasprāt, diktēja tikai viņa. Visi apkārtējie bija tikai bandinieki un instrumenti viņas spēlē. Nekas cits.- Vai dosies pie viņas atpakaļ un kā kucēns lūgsies, lai ņem tevi atpakaļ?

Es zināju, ka viņa ir mana māte. Man viņa jāciena, bet viņa reizēm aizgāja par tālu. Savilku pirkstus dūrēs, līdz āda pie kauliņiem kļuva pavisam bāla. Es jutu, ka kaut kas pašķīdīs. Labākajā gadījumā, kāds trauks. – Pārtrauc par viņu tā runāt.-

-Vai tie ir draudi, dēls?-

-Tie nav draudi,- es jau mierīgāk atteicu, un tad kaut ko atskārtu. No plaukta pie sienas paķēru lapu un papīru, apsēdos pie galda mātei blakus un sāku rakstīt.

-Ko tu dari?- viņa galanti pavaicāja,- Ko tu raksti? Vēstuli viņai? Cik salkani! Kā tāds Romeo!

-Nē,- es pastūmu lapiņu viņai,- Tas ir atlūgums no darba.

-Kāds atlūgums?- viņa nesaprata un samirkšķināja acis,- Ko tu ar to domā?

-Es aizeju no tava biznesa un tevis.- es sacīju un piecēlos kājās.- Vienreiz ļauj man dzīvot manu dzīvi, māt. Un Čelsijai arī.- es norūcu un paņēmu jaku un bmw atslēgas.

-Tu nevari beigt būt mans dēls, Nael,- beidzot mammas balsī ieskanējās sāpes.- Kā tu tā vari rīkoties pret māti?

-Nav patīkami, kad pret tevi izturas tā, kā tu izturies pret citiem, vai ne?- es indīgi vaicāju,- Kā ir sagaršot savu indi, mammīt?

-Izbeidz,- viņa lūdzās,- Nepieļauj kļūdu, Nael.- nezinu, vai asaras viņas acīs bija ticamas.- Es tikai vēlos, lai tu esi laimīgs, dēliņ.

-Ardievu, māt,- es noteicu un pēdējoreiz viņu apskāvu.- Es tevi mīlu.-

-Kurp tu dosies?- viņa bažīgi vaicāja, neatlaizdama tvērienu. Nekādu mātišķumu tajā es nejutu. Drīzāk viņas neapmierinātību ar to, ka situācija nebija viņas rokās.

-Viņai pakaļ. Viņa varbūt nebūs mana, bet es darīšu visu, lai viņa vairs neciestu.-

-Tu esi pārāk līdzīgs savam tēvam. Muļķis.-

-Nē, māmiņ. Esmu pārāk līdzīgs tev.- sarkastiski pateicu un izņēmu telefonu no kabatas. beidzot gaidītais zvans.- Pagaidi tepat,- es pateicu un izgāju no istabas, uz virtuvi, kur biju viens pats. Pieliku klausuli pie auss, gaidīdams, kad runātājs uzsāks savu.

-Viņa nupat aizmiga.- Edijs klusi sacīja.- Paldies tev par viņu...- viņš klusāk piebilda. Protams, tas iedzēla sirdī, bet man vajadzēja samierināties. Tā bija jābūt.

-Nesapriecājies par ātru,- es atcirtu,- Ja tu viņu sāpināsi, salauzti kauli būs tava mazākā bēda. Skaidrs?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-6/782154