Oblivion (3)1

-Jā, es ar viņu runāju,- Naels sacīja Aleksandrai. Paslēpos aiz mašīnas un centos viņu saredzēt, taču, negribot pieļaut risku tikt pamanīta, paliku turpat.- Baumas apstiprinājās. Viņa patiešām bija stāvoklī. Jā.- īsa pauze. Vai es sajutu cigarešu dūmus?- Piedzima. Puika. Bet...- Naela balss aprāvās un izklausījās, ka viņš ir tuvu sabrukumam.- Nē, neizdzīvoja. Zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms vai kas tāds...- Naels sacīja aizsmakušā balsī,- Nē, es to negrasos darīt, māt. Mēs esam pietiekami darījuši viņai pāri. Es vēlos, lai viņa ir laimīga, un tāpēc netraucēšu viņai būt kopā ar jauno draugu. Turpmāk mūs vienos tikai darījumu attiecības. Skaidrs, māt?- viņa balss no skumjas kļuva nikna,- Pietiks! Viņa nav tev nekāda lelle. Tu dabūji atpakaļ savu uzņēmumu. Viss.- Naels atvienoja sarunu. Dzirdēju asu blīkšķi un vienubrīd man šķita, ka tas bijis mans telefons, taču skaņa drīzāk atgādināja smagāku triecienu.

-Vari neslēpties,- Naels skaļāk sacīja.- Es zinu, ka tu noklausies. Dzirdēju zvaniņus nošķindam pie durvīm,- vīrietis paskaidroja. Iztaisnojos un devos pie viņa, apskāvusi sevi ar rokām. Tas noteikti bija neveikli...- Piedod, ka tev tas bija jādzird,- Naels atvainojās. Es paraustīju plecus.

-Piedod, ka noklausījos,- es sacīju un lūdzoši viņu uzlūkoju,- Nestrīdies ar Aleksandru manis dēļ. Kas noticis, noticis. Ir jādzīvo tālāk.

-Es nevaru viņu neienīst, Čels,- Naela acis kļuva glāžainas,- Viņa domā, ka pasaule ir viņas grožos. Viņa domā, ka var kontrolēt visus, mani, tevi, mūs, ja reiz viņai ir tāda vara.- vīrietis nogrozīja galvu,- Es laikam došos mājās. Es nejūtos savā ādā,- viņš atzina un pakasīja skaustu.- Tavs telefons,- viņš atcerējās un pasniedza telefonu man. Viņa rokas pret manējām šķita tik aukstas, it kā tajās tikko būtu bijis sniegs. Ārā aizvien bija karsts. Tas arī viss. Viņš dosies prom. Tu viņu vairs nekad neredzēsi.

-Tad jau tas ir viss,- mana balss aizlūza man to negribot. Lai gan prāts kliedza, lai kājas kustās, tās šķita pielijušas ar svinu. Es nespēju pakustēties un pat pacelt skatienu. Šķita, ka esmu sasalusi uz vietas.- Kurp tu dosies?- manas lūpas izveidoja vārdus. Skatiens aizvien nespēja aizsniegties līdz Naelam. Man bija bail, ka sākšu raudāt, tikko ieraudzīšu tik mīļās zilās acis, un tās izdedzinās caurumu man smadzenēs.

-Vēl nezinu,- Naels sacīja,- Kaut kur gana tālu prom, lai visu pārdomātu,- viņš veltīja man ašu smaidu, taču tas neatbalsojās acīs. Tas nebija mans smaids, ko es mīlēju. Beidzot Naels spēra pāris soļus man tuvāk un uzlika rokas man uz delmiem.- Paskaties uz mani.- viņš lūdza un es saņēmos pacelt zodu mazliet augstāk.

-Tev ir jābūt laimīgai. To tu man apsolīsi?- viņš vaicāja, ar acīm izsekodams katrai manai grimasei. Taču nebija tur ko meklēt, mana seja pat nepakustējās.- Lūdzu?

-Kā tu vari man ko tādu lūgt?- aizlauztā balsī vaicāju, kad man pāri vaigam noritēja asara.- Tu aizbrauc. Tu zini, kam es gāju cauri. Tu liec man atkal tevi zaudēt.

Viņa plaukstas lēni slīdēja no delmiem līdz pleciem, pāri tiem uz kaklu un apstājās uz vaigiem. Ar īkšķiem viņš noslaucīja man asaras un saknieba lūpas. Vietas, kur viņš pieskārās, šķita dzīvākas nekā pārējā ķermenī. Tur pulsēja asinis. Tur es viņu jutu. Citur.. es jutos mirusi.

-Viss nokārtosies.- Naels klusi sacīja un noskūpstīja man pieri.- Gan tev, gan man.

-Un mums?- es neticīgi vaicāju. Uz šo jautājumu viņš neatbildēja, un tas iegrauza sirdī. Nespēdama izturēt attālumu starp mums, apskāvu viņu ap vidu un beidzot izplūdu patiesās asarās. Manas krūtis raustījās asaru lēkmē un es piespiedos viņam ciešāk, cenšoties atcerēties to, kā ir viņu apskaut. Kā mans mīļotais smaržo. Cik viņš ir silts..

-Pietiks, mazais,- Naels mani viegli atgrūda un noslaucīja manas asaras.- Tev nav jāskatās, kā es aizbraucu. Ej atpakaļ, un neskaties. Tā būs vieglāk mums abiem..- viņš ierosināja. Es dedzīgi purināju galvu. Viņa rokas uzgūla maniem pleciem un maigi pagrieza mani pretējā virzienā.- Izdari, kā es lūdzu..

-Es nevaru..- es iešņukstējos un atkal viņu apskāvu. Šķita, ka katrs centimetrs mani žņaudza, ko pavadījām atstatus,- Nebrauc prom. Paliec te ar mani, vai ņem mani līdzi..

-Es nevaru tev vairāk darīt pāri,- viņš atzinās,- Tev ir jāsāk jauna dzīve šeit. Jo vairāk laika mēs pavadīsim kopā, jo vairāk tajā visā iejauksies mana māte. Viņai mēs esam instrumenti. Viņa nekad nepieļaus šīs attiecības.-

-Un tu grasies padoties?-

-Nav jēgas pretoties nelabajam.- viņš noklepojās.- Turies, Čelsij,- Naels sabučoja man pakausi un atlaida manas rokas. es nespēju rast sevī spēku viņam sekot un paliku turpat, redzot kā viņa stāvs tuvojas mašīnai, neatskatīdamies. Mašīnas durvis atvērās un viņš tajā iekāpa, pat nepaskatīdamies uz mani. Mašīna vienu reizi ierūcās, apgriezās riņķī un aizbrauca, atstājot mani vienu un noraudājušos pie “Chuckies”. Mana salauztā sirds vairs garīgi nepukstēja.

-Tu padevies,- es gandrīz iesmilkstējos. Smagiem soļiem devos atpakaļ uz “Chuckies”. Varbūt Naels pielika tam visam punktu, bet ne es. Es nepadošos. Vismaz ne tikmēr, kamēr Aleksandra nesaņems pēc nopelniem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-4/781945