Oblivion (16)4

Naelu mans ģībonis pamatīgi izbiedēja. Lai gan jau biju atguvusies, mīļotais visu laiku turēja manu roku un nenovērsa no manis acis, it kā es to varētu izdarīt atkal. Iepriekšējās bailes manī bija pagaisušas un es tikai vēlējos būt ar manu dēlu. Paņēmu mazo no Naela, kurš iegūla man rokās tā, it kā tur būtu mazuļa īstā vieta, un atplauku smaidā, redzot manu mazo vīrieti. Dēliņš uz mani skatījās ar tikpat spēcīgu skatienu, kā viņa tēvs, un jutu siltumu sirdī.

Apsēdos uz gultas un pieglaudu degunu dēliņa degunam, un mazais iedūdojās priekā. Man sametās acīs aizkustinājuma asaras un man vajadzēja brīdi, lai tās noslaucītu. Mans mazulis atkal bija ar mani... Dieviņ, ja tu esi.. Paldies tev par to. Paldies tev, ka viņu atgriezi pie mums.. es klusi pateicos. Noskūpstīju dēliņa pieri un, nezinu, apzināti vai nē, mans mazais noslaucīja man asaru no vaigiem un savilka lūpiņas, it kā grasoties raudāt.

Piekļāvu viņu krūtīm, un, sajūtot bērniņa siltumu, aizvēru acis. Arī mazais nomierinājās un piekļāva galviņu manam plecam, klusi šņākuļodams. Naels apsēdās mums pretim un uzlūkoja mūs ar mīlestību- Man šķiet, ka viņš aizmiga,- es klusi sacīju, baidīdamās iztraucēt mirkli.

-Viņam patīk gulēt rokās,- mīļotais tikpat klusi atteica,- Tu esi izvēlējusies precīzāko vārdu, kādu vien bērnam var iedot. Ja es nemaldos, Gabriels bija dieva eņģelis, vai ne tā?

-Tā gan,- es piekritu un noglāstīju dēla muguriņu,- Kad es viņu gaidīju, gribēju atrast ideālo vārdiņu, taču kalendārā neviens man nešķita gana labs. Pat jauno māmiņu forumi nesniedza neko labāku... Taču, kad es sajutu pirmo viņa spērienu puncī.. Es vienkārši iedomājos par vārdu Gabriels. Laikam biju to palaidusi garām vai kā, bet tas vārds mani nepameta. Tā nu mēs tikām pie mūsu mazā Gabriela Millera Krūza.

-Tad tomēr dubultais uzvārds?- Naels nemaz neizklausījās dusmīgs vai aizskarts, kā būtu gaidījusi. Reiz domāju, ka, tad, kad viņš uzzinās par mazā uzvārdu, viņš dusmosies. Taču es vēlējos, lai mazais būtu saistīts arī ar manu ģimeni.- Ko nu par to.. Tu varētu man parādīt tūkstoš mazuļus, un man mūsējais šķistu pats skaistākais uz pasaules.- mans vīrietis mani apskāva no mugurpuses un uzmeta dēliņam mīlošu skatienu.

-Viņš ir mats matā kā tu,- aizgrābta sacīju un palūkojos uz mīļoto. Taču, bez siltās mīlestības, ko izstaroja viņa acu skatiens, es redzēju, ka pāri viņa sejai pārzib šaubu un baiļu ēna.

-Es baidos viņu pievilt,- Naels klusi atzina,- Es baidos būt slikts tēvs.- viņš nolaida galvu un uzlika abas plaukstas uz skausta,- Elijai taisnība. Man nav nekādas pieredzes un sajēgas par bērnu.

Uzliku roku viņam uz muguras un viegli ar plaukstu paberzēju, viņu mierinot.- Nael, nešausti sevi. Arī es neesmu par sevi pārliecināta, bet tur jau ir tas brīnums, kļūstot par vecākiem. Neviens nekad nav gatavs bērniem. Bet tagad, Gabriels ir ar mums, un mums ir jācenšas viņa dēļ,- es paslēpu degunu mazuļa kakla ielokā,- Viņš mūs abus mīl ar beznosacījumu mīlestību. Vai tad tu to nejūti, Nael?

-Jūtu,- pēc mirkļa viņš atteica,- Dod viņu man. Nolikšu viņu gulēt,- mīļotais pieteicās. Negribīgi atdevu gulošo mazuli viņam, un tikmēr pati aizgāju uz virtuvi, turēdama rokas sev apkārt. Kad Gabriela nebija man rokās, kaut kas šķita nepareizi, un man steigšus vajadzēja sevi nodarbināt. Par laimi, bruschettas vēl bija siltas un kūciņas bija ideāli gatavas. Makaroni gan bija nedaudz pārvārījušies, bet tādi tie man pat garšoja labāk. Iebēru tos caurdurī un atstāju nožūt, bet tikmēr uzklāju galdu mums diviem un sajaucu makaronus ar spinātiem, svaigo un cieto sieru, kas smaržoja vienkārši fantastiski. Uz cita šķīvja izkārtoju siltās bruschettas un apmierināti sevi uzlielīju. Es tiešām biju lieliska saimniece, ja pacentos.

-Smaržo dievīgi,- Naels, ostot gaisu, ienāca virtuvē. Es atspiedu muguru pret leti un ar skatienu liku viņam paskatīties uz paveikto. Naels izskatījās pārsteigts. Par vairāk. Šokēts.- To visu pagatavoji tu?- viņš pavaicāja un apsēdās pie krēsla.

Ņēmu piemēru no viņa un apsēdos viņam pretim,- Jā, es. Kad biju Milānā, man taču kaut kā vajadzēja sevi barot,- es sacīju, uztīdama makaronus uz dakšas. Tie sanāca perfekti. Krēmīgi un sierīgi kā iecerēts. Un garšoja vēl labāk,- Garšo lieliski.

-Piekrītu,- Naels ar pilnu muti attrauca,- Nebiju gaidījis, ka tu gatavo tik labi.- viņš uzslavēja. Pieņēmu to kā komplimentu un atlikušās pusdienas paēdām klusumā.- Bruschettas garšo tieši tā, kā Romā. Reiz mēs arī ar tevi un Gabrielu tur aizbrauksim,- Naels sacīja, nokozdamies gabaliņu maizītes.- Man ir tikusi viena lieliska sieviete,- viņa acīs iemirdzējās iekāres uguntiņa. Es pazinu to viņa balss intonāciju. Tā bija tā īpašā intonācija, kas katru reizi lika man vai zaudēt prātu viņa dēļ.

-Man ir ticis lielisks vīrietis,- es atteicu pretim un arī nokodos gabalu maizes. Naels pasmaidīja un mēs turpinājām ēst. Pa brīžam ieklausījos, vai Gabriels neraud, taču, šķiet, mazulis bija cieši iemidzis.- Man pat tagad ir grūti bez viņa,- es atzinu un nolaidu skatienu. Es skaļi negribēju teikt, ka baidos piedzīvot to pašu, bet tā bija. Naels pāri galdam saņēma manu roku un mani mierināja.

-Paskaties uz mani,- mans mīļotais palūdza un es negribīgi paklausīju,- Tagad mēs esam trijatā. Ne mana mamma, ne tavs tēvs, neviens mums nespēs neko nodarīt, jo mums tagad ir sava ģimene, pār ko viņiem nav teikšanas.- viņa īkšķis noglāstīja manas plaukstas virspusi,- Bez tam, es vēlos tev pasniegt vēl vienu mazītiņu dzimšanas dienas dāvaniņu..

-Mazītiņu?- es aizdomīgi samiedzu acis. Pēc viņa toņa nemaz nešķita, ka tas būs kas mazs. Lai gan, kad es pēdējoreiz vispār saņēmu dāvanas? Man vajadzēja pievaldīt muti.- Mazu?

Naels iespurdzās,- Labi, maza tā nav vis,- viņš pasmaidīja,- Es nospriedu, ka manai ģimenei ir vajadzīgs jauns sākums, tāpēc iegādājos ģimenes ligzdiņu. Mūsu pašu māju,- Naels sacīja. Man šķita, ka man acis izkritīs no dobumiem.

Pagaidiet, ko?

-Ko?- es nesaprašanā vaicāju,- T- T- Tu nopirki m-m-m-māju?- es izburtoju. Naels pamāja un no džinsu kabatas izņēma atslēgu, ko pasniedza man. Emociju virpulis manī man sajauca prātu. No vienas puses, es biju laimīga un pateicīga, bet no otras puses.. kāpēc viņš neko nesaskaņoja ar mani?

-Pašlaik māja gan tiek tikai ierīkota. Esmu pasūtījis visas mēbeles, un pašlaik strādnieki rosās ap Gabriela istabu. Drīz māja būs gatava dzīvošanai. Vai tu nemaz nepriecājies?

-Es vienkārši to negaidīju,- es godīgi atteicu un pasmaidīju,- Beidzot mums būs kaut kas mūsu..- es to sacīju gan viņam, gan sev. Es gan mīlēju šo dzīvoklīti, taču doma, ka man un Naelam būtu sava vieta, kur mēs varētu audzināt mūsu mazo šķita kā gabaliņš paradīzes. Tiesa, fakts, kas mani neiepriecināja, bija tas, ka manam dēliņam būs visšausmīgākā vecmāmiņa pasaulē.- Kāda bija tavas mātes reakcija, kad viņa uzzināja par Gabrielu?

-Viņa priecājās,- Naela balsī ieskanējās niknuma tonis,- Viņas pirmais mazdēls.- viņš nepatikā saviebās un piecēlās no krēsla, lai pienāktu man klāt. Naels maigi saņēma manu zodu un pagrieza manu seju pret sevi,- Viņai nav teikšanas pār mani, tevi, un vēl mazāk par Gabrielu, vai tu mani saproti?- viņš aizlauztā balsī vaicāja.- Lūdzu, nesāpini mani, man neticot, Čelsija, jo es to nevaru. Es cenšos. Tikai ar tevi kopā es varēšu viņai pierādīt, ka mēs spējam būt paši.

Apliku rokas viņam ap pleciem un noskūpstīju mana vīrieša kaklu. Viņa rokas apvijās ap manu vidukli un pavisam viegli uzcēla mani uz galda. Mūsu lūpas sakļāvās skūpstā, un rokas pildīja prāta komandas, vienam otru izģērbt. Viņa pieskārieni mani sildīja vairāk par jebko, un es ātri vien aizmirsos, jo biju tur, kur man jābūt. Kopā ar mīļoto vīrieti. Kur mani mīl.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-17/782533