12. jūnijs ir iesācies drausmīgi. Tēvs pateica, ka dosies kārtējā komandējumā un nav zināms, kad būs atpakaļ, bet mamma pateica, ka tas nekas, jo kompāniju mums mājās sastādīs tante Emma no Skrīveriem. Es neciešu tanti Emmu. Viņai ir manas mātes māsa, viņai ir 45 gadi un viņa ir viens no kaitinošākajiem cilvēkiem ko pazīstu. Jūs visi noteikti esiet redzējuši, tās filmas, kur radinieki atbrauc ucinās, uzdāvina nekam nederīgas dāvanas- es būtu laimīgs ja viņa būtu šis gadījums. Emmas ciemošanās nozīmē to, ka uz pāris dienām mana dzīve kļūst par armijas režīmu, papildinātu ar Emmas absolūti nebaudāmo kulināriju un mūžīgajiem pārmetumiem cik jaunatne ir izlepusi un draņķīga, kādi visi ir alkoholīķi, narkomāni, rupji un slinki. Lieki piebilst, ka mani viņa lieto kā negatīvo paraugu (tas nekas, ka pirmoreiz, piedzēros paši ziniet kad, bet mani par alkoholiķi viņa dēvē jau 5 gadus).
Ap pulkstens 15. ierodās Emma. Viņa piebrauc savā norusējušajā Ford un uzreiz ķerās pie manas dzīves maitāšanas. Es viņu sagaidīju sēžot virtuvē un dzerot ābolu sulu. Pēc Emmas domām es dzēru šnabi. Savas mantas viņa izkrāmē viesistabā un apmierināta nosēžās uz dīvāna ar pirkstu norādot manā virzienā, lai sanesu tās uz viņai paredzēto istabu. To sakodis zobus izdaru. Bija tik grūti viņu nenodēvēt par lenteņveidīgo, resno parazītu, taču atturējos. Viņa ir mana radiniece un mammas māsa.
Vakariņu laikā es varēju stundu klausīties stāstos par vīriešiem, kas lenc viņu (kurš idiots viņu lenktu?) un ēst viņas sagatavoto putru, kura bija piededzināta, pārsālīta un taukaina tā itkā tā būtu nevis putra, bet eļļa no ātrās ēstuves salikta kopā ar cūku taukiem un pāris govīm. Pēc vakariņam es ātri vien pazudu savā istabā, lai man vairs nebūtu jāklausās Emmas stāstos. Es to vairs nevarēju izturēt pie vārdiem:” Ja manā laikā tavs Līgonis būtu gribējis būt mans precinieks, viņš varētu pievest man melnu Volgu, pilnu ar ziediem, džinsiem un desu, taču es tik un tā labāk sēdētu viena ar voblu un alus pudeli nekā satiktos ar tādu alkoholiķi.” Mamma mani pat necentās aizstāvēt.
Turpmāko stundu turpinājās klačas un murgi manas tantes izpildījumā un es to vairs nevarēju izturēt. Pat austiņās skanoša mūzika bija par klusu. Par laimi man bija ausu aizbāžņi. Laiks miegam...
